Kurvjzieža kontemplācijas

Viena lieta, ko es jau sen, sasodīti sen, esmu gribējusi kādam pateikt, ja ne citādi, tad vismaz šeit uzrakstīt. Es esmu pieradusi, ka vīrieši pret mani izturas biedriski un neceremoniāli, īpaši neiespringstot uz durvju pavēršanu, mēteļa pieturēšanu, krēsla piebīdīšanu un miljoniem citu galantu sīkumu, ko no viņiem prasītu etiķete pirms gadsimta vai pusgadsimta. Pieradusi un ne mirkli neizjūtu šo uzvedības stilu kā trūkumu. Feministe galu galā esmu, vai ne!
Bet tos, kuri tomēr iespringst, jebšu bez jebkāda iespringuma, dabiski kā elpojot, allažiņ atceras man pavērt durvis, pieturēt mēteli, pasniegt roku, piebīdīt krēslu, vai, blakus ejot, būt brauktuves pusē - jā, tos es atļaujos iedalīt divās grupās. Pirmā ir tie, kuriem no katras kustības izstaro: "Proties ievērtēt manas nevainojamās manieres, zaķīt!". Ak, jā - es parasti to ievērtēju un zinu, ka turpmākā saskarsme būs neizbēgama sacensība asprātībā, erudīcijā, šarmā un citās pievilcīgās narcisma projekcijās. Nav jau slikti, tikai ļoti nogurdinoši. Un mazliet māksloti. Neatkarīgi no tā, vai beidzas gultā vai saviesīgā tērzēšanā pie gaumīga restorāna galdiņa.
Bet otrie ir tie, kuri no tiesas vēlas, lai es viņu sabiedrībā justos labi. Un kuru galantums ir nevis rūpes par savu narcismu, bet gan manu necilo personu. Lūk, un viņu dēļ es būtu gatava arī pāri aizsalušai Daugavai peldēt.