Kurvjzieža kontemplācijas

Īstenībā man nepatīk būt tādai skumīgi-sērīgi-apcerīgai, kāda es šobrīd esmu. Man daudz labāk patīk būt mutuļojoši rosīgai un pēc tam laimīgi nogurušai. Taču tā kā esmu neiedomājami slinka - tā nav koķetērija, es dažubrīd padomāju un nespēju rast izskaidrojumu, kā tik laisks radījums, kurš turklāt nav Galapagu bruņrupucis, ir spējis nodzīvot tik daudzus gadus skarbā un mainīgā ārējā vidē - man vajag, lai darboties mani piespiež vai nu nāves bailes, vai arī kaut kas ļooooti interesants. Bet aukstajā gadalaikā manu pašsaglabāšanās instinktu atslābina tieksme iemigt vai nonākt anabiozē, tāpēc nāves draudi nav tik iedarbīgi. Jābūt kaut kam ļooooti interesantam, lai es saņemtos. Un kas gan tas varētu būt?