Lieliska pēcpusdiena ar AT. Aizstāj divus gadus psihoanalīzes un intensīvu geštaltterapijas kursu. Parunā ar cilvēku, it kā visnotaļ atšķirīgu cilvēku, un ieraugi visas savas bažas, likstas un cerības gluži kā spogulī. Bez nepieciešamības gaidīt mierinājumu vai risinājumu - tas piepeši uzradies pats. Kaut kur sarunas vidū, sēž starp mums abām un ēd salātiņus no mūsu šķīvjiem.
Un, jā, vēl par aizspriedumiem un homofobiju un to, kālabad jūtos tik solidāra ar visiem, kas devās tajā sasodītajā praidā. Iemesls ir gana mulsinošā sajūta, kas rodas, glabājot sev mīļu cilvēku noslēpumus no kopīgajiem paziņām, bažas neizmest kādu frāzi nevietā, nenodot, nepārsteigties.
Pat mana māmuļa, kas šķiet absolūti toleranta, runājot par "tiem cilvēkiem" - kaut kur ārpus mūsu apzinātās telpas, kaut kur dīvainajā, bohēmiskajā mākslinieku pasaulē, kaut kur sensenās, uz minējumiem balstītās tenkās - nu, kaut kur "tur" viņi ir līdzās bagātniekiem, romānu personāžiem un seriālu varoņiem - jā, nu viņa taču nespētu aptvert un savā sakārtotajā pasaulītē ieviest faktu par īstas, dzīvas lezbietes pastāvēšanu, tepat tuvumā jau nezcik gadus manu labāko draudzeņu lokā. Un, ja viņa to uzzinātu, tas pirmkārt satriektu drupās viņas līdz šim loloto priekšstatu par "jauko, gudro, kārtīgo meiteni", to, no kuras es, piemēram, būtu varējusi šo to pamācīties. Otrkārt - esmu teju ne pārliecināta, ka man nāktos kliedināt viņas noklusētās bet sirdi stindzinošās aizdomas par manas ieilgušās vecmeitības patiesajiem cēloņiem - respektīvi, es justos spiesta laiku pa laikam sagādāt kādu neapgāžamu pierādījumu, ka es, lūk, joprojām mīlējos tikai ar vīriešiem. Nu, ka vismaz tik normāla es esmu.
Ai, un cik stulbi tas viss!
Un, jā, vēl par aizspriedumiem un homofobiju un to, kālabad jūtos tik solidāra ar visiem, kas devās tajā sasodītajā praidā. Iemesls ir gana mulsinošā sajūta, kas rodas, glabājot sev mīļu cilvēku noslēpumus no kopīgajiem paziņām, bažas neizmest kādu frāzi nevietā, nenodot, nepārsteigties.
Pat mana māmuļa, kas šķiet absolūti toleranta, runājot par "tiem cilvēkiem" - kaut kur ārpus mūsu apzinātās telpas, kaut kur dīvainajā, bohēmiskajā mākslinieku pasaulē, kaut kur sensenās, uz minējumiem balstītās tenkās - nu, kaut kur "tur" viņi ir līdzās bagātniekiem, romānu personāžiem un seriālu varoņiem - jā, nu viņa taču nespētu aptvert un savā sakārtotajā pasaulītē ieviest faktu par īstas, dzīvas lezbietes pastāvēšanu, tepat tuvumā jau nezcik gadus manu labāko draudzeņu lokā. Un, ja viņa to uzzinātu, tas pirmkārt satriektu drupās viņas līdz šim loloto priekšstatu par "jauko, gudro, kārtīgo meiteni", to, no kuras es, piemēram, būtu varējusi šo to pamācīties. Otrkārt - esmu teju ne pārliecināta, ka man nāktos kliedināt viņas noklusētās bet sirdi stindzinošās aizdomas par manas ieilgušās vecmeitības patiesajiem cēloņiem - respektīvi, es justos spiesta laiku pa laikam sagādāt kādu neapgāžamu pierādījumu, ka es, lūk, joprojām mīlējos tikai ar vīriešiem. Nu, ka vismaz tik normāla es esmu.
Ai, un cik stulbi tas viss!