No vakarvakara sarunām. Par temperatūru
Vienatne ir maiga kā vasaras nakts. Silta un aijājoša, pūkainu tumsu un viegli izplūdušām gaismas kontūrām. Koki un māju sienas draudzīgi elpo tavu soļu ritmā. Tu vari iet cauri pilsētai, cauri naktij, kilometriem balansēt uz tramvaja sliedes, kamēr vējš līgani tinas ap ādu. Un nevajag nevienam nedz pieglausties, nez pieplakt, lai pasargāta tiktu.
Taču ziemas naktīs, kā arī aukstās rudeņu, pavasaru naktīs ielās vienatnes nav, ir vientulība. Pārpilna aukstuma, baiļu un nomirušu kliedzienu. Nekas nav tik izmisis kā kaila, aplupusi mūra siena, ko apzibsnī elektriskā spuldze. Tumsa ir cieta un auksta, tā kā no čuguna, vai. Un tad, mīļā, ja tu esi viena, tev ir jāmēģina sisties tai cauri, un tas sāp. Tāpat kā vēja sapūstās acīs sāp gaismas kontrasti.
Taču ziemas naktīs, kā arī aukstās rudeņu, pavasaru naktīs ielās vienatnes nav, ir vientulība. Pārpilna aukstuma, baiļu un nomirušu kliedzienu. Nekas nav tik izmisis kā kaila, aplupusi mūra siena, ko apzibsnī elektriskā spuldze. Tumsa ir cieta un auksta, tā kā no čuguna, vai. Un tad, mīļā, ja tu esi viena, tev ir jāmēģina sisties tai cauri, un tas sāp. Tāpat kā vēja sapūstās acīs sāp gaismas kontrasti.