Kurvjzieža kontemplācijas

Tad, kad es lasu vīriešu sarakstītus romānus vai uzklausu dzīvus un mīlošus vīriešus, uz mirkli ļāvušos atklātības plūdiem, mani valdzina viņu attieksmes vieglums.
Mēs mīlējāmies. Viņa bija jauka.
Viņš dodas savās gaitās, un atmiņas par viņas smiekliem, smaržu un silto ādu noplīvo līdzi, vieglas un neapgrūtinošas kā pie tēkrekla pieķēries vijīgs mats. Nekādu skabargu, kas jāvelk no asiņojošas miesas, nekādu "vai viņš man vēl piezvanīs" un "vai es piekrizdama darīju pareizi" un "vai es tagad pārāk nepieķeršos un nesadomāšos", ar kuriem nomokās manas māsas no Ievas.

Ai, protams, es zinu, ka nenāk par velti tāds vieglums, un vēl visu ko zinu. Vienkārši tā ienāca prātā piebilst.:)