Kurvjzieža kontemplācijas

Pārdomu gūsts, zin, un situācija no tiesas sarežģīta. No pirmdienas tā kā būtu jāiet atvaļinājumā - BET! - nav nekādas skaidru ziņu no darba vietas, uz kuru taisos pāriet. Joprojām ir tikai mutiski solījumi no potenciālās priekšnieces un bremzēšana no personāla daļas. Sasodīti neveikli, jo tagad es baidos iesniegt atlūgumu. Bet vajadzētu. Noteikti pirms atvaļinājuma vajadzētu.
Un Jāņi šī paša iemesla dēļ karājas gaisā. Mums ar S bija lielisks plāniņš aizmukt uz Vidusjūru, uz kādu Krētu vai Itāliju, varbūt pat apciemot Snorki, bet ko es lai tagad zinu? Ja nu akurāt jaunnedēļ man jāiet uz kādām tur pārrunām, piemēram?
Un Jāņi Latvijā mani drusku biedē. Visbiežāk jau tu, cilvēks, drebinies kādā aizlijušā pļavā pie slapji dūmojoša ugunskura, lamādamies sit odus, grauz pārogļotas desiņas un nožēlo, ka neesi palicis siltā, sausā istabiņā. Savukārt ja tu guli siltā, sausā istabiņā, tevi kavē aizmigt gaišā nakts un greizsirdīga pārliecība, ka visi normāli cilvēki, lūk, atšķirībā no tevis, šobrīd neprātīgi līksmo. Nē, ir jau gan bijuši arī ļoti jauki Jāņi, bet tos man Pasaules Māte allažiņ ir pilnīgi negaidīti uzdāvinājusi, iepriekš neko neļaudama nojaust.
Ai, nu piktojos un gremžos, vārdu sakot.

Vienīgais labums - dekoltē esmu iesauļojusi tādu kā žubīšu tēviņam.