![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Uzminiet, kam šodien ir dzimšanas diena!
"Bataljonam bija piekomandēts «kara laika ārsts», mūžīgs medicīnas students un izbijis korporelis Velfers. Viņš bija kauslis un iemetējs, bet savu arodu pārzināja priekšzīmīgi. Viņš bija studējis dažādās Austroungārijas universitātes pilsētu medicīnas fakultātēs, praktizējis visādās slimnīcās, bet doktora eksāmenu nebija licis. Tur bija vainīgs viņa nelaiķa tēvoča testaments, pēc kura tā mantinieki bija spiesti izmaksāt ik gadus stud. med. Bedržiham Velferam stipendiju, kamēr viņš iegūs doktora diplomu.
Šī stipendija apmēram četrkārt pārsniedza ārsta-asistenta algu slimnīcā, tāpēc stud. med. Bedržihs Velfers doktora titula iegūšanu godīgi centās atlikt uz iespējami vēlāku laiku.
Tēvoča mantinieki dusmās trakoja. Tie mēģināja pierādīt, ka Velfers ir vājprātīgs, nodeva viņu ekspertiem izmeklēšanā, centās ieprecināt bagātu līgavu, bet viss veltīgi. Lai viņus vēl vairāk kaitinātu, stud. med. Bedržihs Velfers, kāda duča korporāciju biedrs, publicēja vairākus itin labu dzejoļu krājumus Vīnē, Leipcigā un Berlīnē. Viņš bija «Simplicissimus» līdzstrādnieks un studēja mierīgi vien tālāk.
Bet tad iesākās karš, un stud. med. Bedržiham Velferam izgāja greizi.
Dzejoļu krājumu «Smaidošas dziesmas», «Kauss un zinātne», «Pasakas un fabulas» autoru iesauca karadienestā kā parastāko mirstīgo, un viens no savādnieka tēvoča mantiniekiem parūpējās par to, lai brašais Bedržihs Velfers noliktu «kara laika ārsta» pārbaudījumu. Pārbaudījums bija rakstisks, Velferam bija jāatbild uz veselu virkni jautājumu. Uz visiem viņš deva stereotipu atbildi: «Iepūtiet man...» Pēc trim dienām pulkvedis, pārbaudījumu komisijas priekšsēdētājs, paziņoja Velferam, ka tam piešķirts doktora diploms visās medicīnas zinātņu nozarēs, jo viņš jau sen esot nobriedis doktora titulam, un ka štāba vecākais ārsts piekomandējis viņu rezerves hospitālim, un viņa karjeras turpmākie tempi esot atkarīgi no viņa paša uzvešanās. Kaut gan viņam daudzās universitātes pilsētās esot bijušas divkaujas ar virsniekiem, kas priekšniecībai esot labi zināms, tomēr kara laikā to aizmirsīšot."
«Kausa un zinātnes» autors iekoda lūpā un sāka savu militāro dienestu.
"Bataljonam bija piekomandēts «kara laika ārsts», mūžīgs medicīnas students un izbijis korporelis Velfers. Viņš bija kauslis un iemetējs, bet savu arodu pārzināja priekšzīmīgi. Viņš bija studējis dažādās Austroungārijas universitātes pilsētu medicīnas fakultātēs, praktizējis visādās slimnīcās, bet doktora eksāmenu nebija licis. Tur bija vainīgs viņa nelaiķa tēvoča testaments, pēc kura tā mantinieki bija spiesti izmaksāt ik gadus stud. med. Bedržiham Velferam stipendiju, kamēr viņš iegūs doktora diplomu.
Šī stipendija apmēram četrkārt pārsniedza ārsta-asistenta algu slimnīcā, tāpēc stud. med. Bedržihs Velfers doktora titula iegūšanu godīgi centās atlikt uz iespējami vēlāku laiku.
Tēvoča mantinieki dusmās trakoja. Tie mēģināja pierādīt, ka Velfers ir vājprātīgs, nodeva viņu ekspertiem izmeklēšanā, centās ieprecināt bagātu līgavu, bet viss veltīgi. Lai viņus vēl vairāk kaitinātu, stud. med. Bedržihs Velfers, kāda duča korporāciju biedrs, publicēja vairākus itin labu dzejoļu krājumus Vīnē, Leipcigā un Berlīnē. Viņš bija «Simplicissimus» līdzstrādnieks un studēja mierīgi vien tālāk.
Bet tad iesākās karš, un stud. med. Bedržiham Velferam izgāja greizi.
Dzejoļu krājumu «Smaidošas dziesmas», «Kauss un zinātne», «Pasakas un fabulas» autoru iesauca karadienestā kā parastāko mirstīgo, un viens no savādnieka tēvoča mantiniekiem parūpējās par to, lai brašais Bedržihs Velfers noliktu «kara laika ārsta» pārbaudījumu. Pārbaudījums bija rakstisks, Velferam bija jāatbild uz veselu virkni jautājumu. Uz visiem viņš deva stereotipu atbildi: «Iepūtiet man...» Pēc trim dienām pulkvedis, pārbaudījumu komisijas priekšsēdētājs, paziņoja Velferam, ka tam piešķirts doktora diploms visās medicīnas zinātņu nozarēs, jo viņš jau sen esot nobriedis doktora titulam, un ka štāba vecākais ārsts piekomandējis viņu rezerves hospitālim, un viņa karjeras turpmākie tempi esot atkarīgi no viņa paša uzvešanās. Kaut gan viņam daudzās universitātes pilsētās esot bijušas divkaujas ar virsniekiem, kas priekšniecībai esot labi zināms, tomēr kara laikā to aizmirsīšot."
«Kausa un zinātnes» autors iekoda lūpā un sāka savu militāro dienestu.