Kurvjzieža kontemplācijas

Pašpietiekamība atkal atradusies. Brīnišķā sajūta, ka man ir labi tāpēc, ka es esmu. Un pasaule man ir dota, pietiekami silta un gaiša. Pārpilna daudzu vēl neredzētu ainavu, nedzirdētu skaņu, nesajustu smaržu.
Saulains laiks ir vienīgais, bez kā es nevaru dzīvot. Naudas trūkums ir sīkums, tāpat neapmierināta godkāre. Sāpīte, kad pamet kāds vīrietis vai esmu spiesta pamest viņu, noguruma brīži, kad gribētos kādam vienkārši pastāvēt blakus, bet saprotu, ka neviena blakus nav - tā visa ir niecība. Man ir bail tikai no lietus un aukstuma. Un fiziskām sāpēm. Savām un man tuvo cilvēku sāpēm.