Kurvjzieža kontemplācijas

Biju jau aizmirsusi patīkamā noguruma sajūtu. Tā noguruma, kas rodas nevis no gaudenas nīkšanas vai bezmērķīgas rosības, bet no darīta un padarīta darba.
Aizvakar strādāju līdz 23:00. Kafija, šokolāde, īsas pauzes. Paveicu visu veicamo, ap pusnakti biju mājās, pirmo reizi piecu mēnešu laikā nejuzdama riebumu pret savu darbu. Moži un priecīgi dungodama, likos gultā un aizmigu dažas sekundes pēc galvas atkrišanas uz spilvena. Pamodos mirkli pirms modinātāja, pilnīgi atpūtusies un rosīga.
Vakardienas nogurums bija smagnējāks. Kā allažiņ, kad jāuzņem citu emocijas un kad rezultāts nav atkarīgs tikai no manis. Dienas beigās, ap 21, abas ar U nopirkām vīnu, aizgājām pie viņas, griezām salātiņus, un es atkal sajutos labi. Mirkli iedomājos, ka lieliski saprotu vīriešus, kuri kļūst īgni, ja ar viņiem vakaros mēģina līksmi čalot. Un vēl es sapratu, ka, ja es būtu vīrietis, es būtu aizgājis uz bāru, uzsaucis vermutu kādai pupainai blondīnei, aizvedis pie sevis mājās un līksmi, mazliet brutāli izdrāzis. Bez kādas tur maigošanās. Un justos vēl labāk. Taču estrogēni uzvedas citādi nekā testostereons, tāpēc manai labsajūtai atbilstošāks veicinātājs bija vīns un salātiņi.
Saulains laiks un tīkams darbs - dzīvei, ziniet, nav vainas!;)