Kurvjzieža kontemplācijas

Ir pagājušas divas brīnumainas dienas, pārpilnas spožas, spožas gaismas. Baltijas jūra, protams, ir pelēkzaļa un auksta, bet smaržo tikpat ļoti pēc jūras kā Vidusjūra. Sāremā, protams, ir tikai Sāremā, bet arī sala. Un salas arvien man izskatās mazliet jautrākas un laimīgākas par kontinentiem.
Esmu apēdusi tik daudz kadiķogu un priežu pumpuru, cik vien iespēju, esmu uzrāpusies visos skatu torņos, kuri gadījās pa ceļam, kā arī Piretas akmenī un vismaz trijās priedēs, esmu naivi jūsmojusi par oļiem, kadiķiem, dzērvēm, nirām, gulbjiem un zosīm. Matos vēl mazliet sāļas smaržas, gar acīm joprojām slīd vizbuļu klājieni un caurspīdīgi zaļas ceļmalas, maigi nopunktētas sniegbaltām anemonēm.
Iesnas pārgājušas, dzīvot atkal gribas un man ir jaunas smaržas. Laikam vasara var sākties.