![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man ir pārāk maz resursu (nesaku - laika, jo godīgi jāatzīst, ka pašorganizēšanās un uzmanības koncentrēšanas trūkums ir daudz nopietnāka problēma), lai kvalitatīvi lasītu visu to brīnišķo daiļliteratūru, kurai esmu pieķērusies, bet noteikti gribu starp citām grāmatām izcelt Suzannas Bregeres "Nefrīta kaķi".
Kaut kad sen,sen, vēl deviņdesmitajos, izlasīju Bregeres "Skābo krējumu" (diezgan draņķīgā tulkojumā, kā tagad noprotu), un man burtiski reiba galva no vitalitāes, seksualitātes un brīvības, kas piesātināja katru teksta rindiņu. Kopš tā laika jūtu pret autori mazliet feministiska pateicīga maiguma.
"Nefrīta kaķis" ir citāds, bet es pati arī jau esmu cita, par seksu un brīvību jau zinu visu, ko savos 19 gados vēl nezināju; drosmes un vitalitātes gan joprojām pietrūkst, bet ceru, ka ironijā un dzimtas likteņa izpratnē iemācīšos kaut ko jaunu, tieši pateicoties "Kaķim"...
Kaut kad sen,sen, vēl deviņdesmitajos, izlasīju Bregeres "Skābo krējumu" (diezgan draņķīgā tulkojumā, kā tagad noprotu), un man burtiski reiba galva no vitalitāes, seksualitātes un brīvības, kas piesātināja katru teksta rindiņu. Kopš tā laika jūtu pret autori mazliet feministiska pateicīga maiguma.
"Nefrīta kaķis" ir citāds, bet es pati arī jau esmu cita, par seksu un brīvību jau zinu visu, ko savos 19 gados vēl nezināju; drosmes un vitalitātes gan joprojām pietrūkst, bet ceru, ka ironijā un dzimtas likteņa izpratnē iemācīšos kaut ko jaunu, tieši pateicoties "Kaķim"...