Kurvjzieža kontemplācijas

Uz īsu brīdi šodien nokļuvu saulainā aizvējā dzelzceļa malā. Zeme elpoja silta un poraina. Mūra siena bija uzsilusi, kokiem redzami pumpuri. Pēkšņi gar acī sāka ņirbēt. Tie bija taureņi: dzelteni un raibi. Viņu bija daudz, un viņi laidelējās visos virzienos, trajektorijām mijoties un krustojoties, sēdās uz izļodzītajiem ķieģeļiem, sakaltušajiem pērnās zāles stiebriem, uz koku zariem; tad atkal cēlās spārnos, plivinājās un traucās.
Es neaizlidoju viņiem līdzi.
Un kāda zīme vasarai ir, ja pirmais taurenis ir ne dzeltens, ne raibs, bet Leģions?