![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Katrai no manām pašreizējām kolēģēm ir savs dzīvesstāsts, kurš pelnījis tikt iemūžināts krāšņā dāmu romānā spīdīgiem vākiem.
Piemēram, tev, vientulības saēstajai būtnei, kura radījusi leģendu par traģiskā autoavārijā bojā gājušo vīru un bērniem. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija stāsts par bojā gājušo līgavaini kāzu priekšvakarā. Pirms desmit gadiem, kad tu vēl izskatījies pēc interesantas un asprātīgas dāmas vidējos gados, nevis izmisušas, pietūkušas un krunkainas večas, tev nebija traģiskā stāsta, bija tikai piebilde par "mūžīgo aizņemtību un nepagūšanu nokārtot privāto dzīvi", vai tu pati vēl to atceries? Un toreiz, pirms desmit gadiem, tu nešļāci žulti, gānoties par maucības propagandu televīzijā, mazgadīgo meiteņu plikajiem vēderiem un teātrī sastaptā precētā kolēģa draudzeni, kurai pašai vēl laulības gredzens pirkstā. Toreiz arī tu neizmantoji katru iespēju nosūdzēt vadībai kolēģi, kurš ātrāk aizgājis mājās vai nokavējis atskaites iesniegšanas termiņu. Tad vēl tu mācēji smaidīt, tā vienkārši, ne caur cieši sakostiem zobiem, un bija iespējams nostrādāt veselu nedēļu, kad tu ne reizes publiski neraudātu. Jā, bet mēnesi bez tavas roku lauzīšanas un izsauciena:" Ak, kāpēc pret mani tā izturas!", mēs nevarējām nodzīvot jau tad.
Un tev, mana koptā, elegantā un paštaisnā puskaimiņiene, kura visus no darba brīvos mirkļus velta sava vīra gānīšanai. Ak, protams, grūti pateikt ko atzinīgu par cilvēku, kurš spējīgs uzrīkot scēnu sievai par to, ka, atgriezdamās no darba pulksten desmitos vakarā, viņa nav pārnesusi vakariņām viņa visiemīļotāko siera šķirni. Kad neizpratnē jautāju, kāda velna pēc ar tādu vīrišķi jādzīvo kopā, tu paskatījies uz mani vēl nesaprotošāk un teici: - Bet ko tad? Izšķirties un palikt vienai, ja?
Jā, un arī tev, kura "redz auras" un "sajūt enerģijas", spēj pirmo reizi sastaptam cilvēkam pajautāt: "Vai jums ir krimināla pagātne?" un viņa pārsteigumu skaidrot kā pierādījumu pašas ekstrasensorajām spējām, arī tev, dārgā, pienāktos sastapt savu Danielu Stīlu.
Un, tiekoties ar katru no jums, es ik reizes nodomāju, ka arī manā dzīvesstāstā var ienākt kas līdzīgs. Un tad man kļūst ļoti, ļoti baisi, un ļoti, ļoti sagribas tālu, tālu prom.
Piemēram, tev, vientulības saēstajai būtnei, kura radījusi leģendu par traģiskā autoavārijā bojā gājušo vīru un bērniem. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija stāsts par bojā gājušo līgavaini kāzu priekšvakarā. Pirms desmit gadiem, kad tu vēl izskatījies pēc interesantas un asprātīgas dāmas vidējos gados, nevis izmisušas, pietūkušas un krunkainas večas, tev nebija traģiskā stāsta, bija tikai piebilde par "mūžīgo aizņemtību un nepagūšanu nokārtot privāto dzīvi", vai tu pati vēl to atceries? Un toreiz, pirms desmit gadiem, tu nešļāci žulti, gānoties par maucības propagandu televīzijā, mazgadīgo meiteņu plikajiem vēderiem un teātrī sastaptā precētā kolēģa draudzeni, kurai pašai vēl laulības gredzens pirkstā. Toreiz arī tu neizmantoji katru iespēju nosūdzēt vadībai kolēģi, kurš ātrāk aizgājis mājās vai nokavējis atskaites iesniegšanas termiņu. Tad vēl tu mācēji smaidīt, tā vienkārši, ne caur cieši sakostiem zobiem, un bija iespējams nostrādāt veselu nedēļu, kad tu ne reizes publiski neraudātu. Jā, bet mēnesi bez tavas roku lauzīšanas un izsauciena:" Ak, kāpēc pret mani tā izturas!", mēs nevarējām nodzīvot jau tad.
Un tev, mana koptā, elegantā un paštaisnā puskaimiņiene, kura visus no darba brīvos mirkļus velta sava vīra gānīšanai. Ak, protams, grūti pateikt ko atzinīgu par cilvēku, kurš spējīgs uzrīkot scēnu sievai par to, ka, atgriezdamās no darba pulksten desmitos vakarā, viņa nav pārnesusi vakariņām viņa visiemīļotāko siera šķirni. Kad neizpratnē jautāju, kāda velna pēc ar tādu vīrišķi jādzīvo kopā, tu paskatījies uz mani vēl nesaprotošāk un teici: - Bet ko tad? Izšķirties un palikt vienai, ja?
Jā, un arī tev, kura "redz auras" un "sajūt enerģijas", spēj pirmo reizi sastaptam cilvēkam pajautāt: "Vai jums ir krimināla pagātne?" un viņa pārsteigumu skaidrot kā pierādījumu pašas ekstrasensorajām spējām, arī tev, dārgā, pienāktos sastapt savu Danielu Stīlu.
Un, tiekoties ar katru no jums, es ik reizes nodomāju, ka arī manā dzīvesstāstā var ienākt kas līdzīgs. Un tad man kļūst ļoti, ļoti baisi, un ļoti, ļoti sagribas tālu, tālu prom.