Kurvjzieža kontemplācijas

Un kad viņš saka, ka es esmu ļoti mākslota un manierīga, es parasti apvainojos, gandrīz vai līdz dabīgām asarām acīs. Un tad viņš saka, nu re, tagad tu esi drusku īstāka. Un es saku, ka tās ir muļķības, ka es esmu tāda, kāda es esmu. Bet vakar, pie spoguļa stāvot, es sapratu, ka es no tiesas esmu ļoti mākslota, vienvienīga mākslīga konstrukcija, cik nu tur tās mākslas, tik vien kā amatniecība - pašas darināta lelle. Ka daba vai dievs vai kas nu tur mani radīja kā neglītu un gandrīz autisku radījumu, kas īsti labi jutās tikai vienatnē. Bet sabiedrību vajadzēja, tāpēc, ka aplausus gribējās. Un tad es mācījos būt glīta un sabiedriska. Kā transvestīts - cik nu es par viņiem zinu vai nojaušu - es veidoju tādas sievietes tēlu, kādā gribēju pārvērsties. Radīju mīmiku, izvēlēdamās sejas izteiksmes, kuras man piestāv, mācījos gaitu, kam vajadzētu piedienēties pievilcīgai maza auguma sievietei, mācījos smaidīt un tērgāt un būt līksma starp cilvēkiem.
Vienīgais, kas ir mans un nav manis darināts, ir mana neveiklība, ar kādu es parasti izgāžu dzēriena glāzi. Un brīži, kad es klusēju. Jo klusēt man joprojām patīk vislabāk.