![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mūsdienu vēsturniekiem maz zināms, kā izskatījās pirms divtūkstoš gadiem nopostītās Kartāgas tempļi. Arheologi pūlas, izmanto mūsdienu tehnoloģijas, daudz kas tiek salīdzināts ar citiem reģioniem un radniecīgām (šajā gadījumā - politeistisku semītu) kultūrām.
Gistavam Flobēram pirms pusotra gadsimta drošu zināšanu bija vēl mazāk, tāpēc fantāzijas atvēziens - krietni varenāks, nekā to, iespējams, atļautos šodienas rakstnieks.
Savukārt, mēs varam būt pateicīgi Andreja Upīša milzīgajai pacietībai, iedvesmai un darbaspējām, lai šo krāšņo aprakstu pirms apmēram gadsimta pārceltu latvju mēlē.
Tad nu klausieties ! Respektīvi - lasiet!
"Divas garas galerijas, kuru sijas balstīja zemi stabi, piesniedzās četrstūrainam tornim ar mēness sirpja veidokli virsgalā. Galeriju leņķos un torņa četros stūros stāvēja vāzes, pilnas ar aizdedzinātām smaršzālēm. Stabu virsgali bij rotāti granātābolu un kolokintu veidokļiem. Uz sienām mainījās pinumu, asstūru un pērļu virkņu greznojumi, bet sudraba vīta virve puslokā aizžogoja vara kāpnes, pa kurām varēja nokļūt lejā tempļa priekšnamā.
Starp zelta un smaragda stabiņiem pretim ieejai bij akmens piramīda; (..)
Pirmā istaba bij ļoti augsta; neskaitāmi caurumi vērās tās velvē, galvu atgāžot, pa tiem varēja redzēt zvaigznes. Viscaur gar sienām niedru kurvji piekrauti nogrieztām bārdām un matiem, jaunekļu pirmajiem ziedojumiem; bet apaļās istabas vidū no pupiem klātas turzas sniedzās laukā sievietes augums. Tukla, bārdaina, nolaistiem acu plakstiem viņa it kā smaidīja, sakrustojusi uz vēdera ļaužu skūpstu nospodrinātās rokas. (..)
Tumsas dziļumā pamirgoja uguns. Viņi virzījās turp. Tur dega lampa gliemežvākā uz pjedestāla pie kādas statujas ar Kabiru cepuri galvā. Viņas garie zilie svārki bij dimantu ripuļiem nobārstīti; zem akmens plāksnēm iestiprinātas ķēdes tās papēžus piesaistīja pie zemes. (..)
Istabā, kur viņi tālāk iegāja nebij vairāk nekā, tikai kādas citas sievietes melns gleznojums. Kājas tai slējās gar sienu līdz pat augšai. Rumpis sniedzās visiem griestiem pāri. No nabas pavediena nokārās milzīga ola. Tālāk tā pārsniedzās uz otras sienas ar galvu uz leju līdz pat akmens plākšņu grīdai, kur bij atspiedusies smailiem pirkstiem.
(..)
Piepeši žilbinošā gaismas straumē viņiem bij jāaizver acis. Un tad tie ieraudzīja visapkārt uz sienām bezgala daudz kustoņu zīmējumu; izmērējuši, elsojoši, izstieptiem nagiem tie bij sakrāvušies cits uz cita un savijušies šausmīgā, mistiskā mudžeklī. Čūskām tur bij kājas, vēršiem spārni, zivis ar cilvēku galvām rija augļus, krokodiliem rīklēs plauka puķes, ziloņi ar augšup izliektiem snuķiem lepni kā ērgļi laidās pa gaisu. Šausmu sastingumā likās sastiepti viņu nepilnīgie vai pavairotie locekļi. Mēles izkāruši, tie šķitās gatavi garu izlaist; te bij ieraugāmas visas formas, itin kā kad visažādāko dīgļu kopums būtu izšķīdis piepešā izbriedā un izbārstījies pa istabas sienām."
G. Flobērs "Salambo" A. Upīša izcilajā tulkojumā
Gistavam Flobēram pirms pusotra gadsimta drošu zināšanu bija vēl mazāk, tāpēc fantāzijas atvēziens - krietni varenāks, nekā to, iespējams, atļautos šodienas rakstnieks.
Savukārt, mēs varam būt pateicīgi Andreja Upīša milzīgajai pacietībai, iedvesmai un darbaspējām, lai šo krāšņo aprakstu pirms apmēram gadsimta pārceltu latvju mēlē.
Tad nu klausieties ! Respektīvi - lasiet!
"Divas garas galerijas, kuru sijas balstīja zemi stabi, piesniedzās četrstūrainam tornim ar mēness sirpja veidokli virsgalā. Galeriju leņķos un torņa četros stūros stāvēja vāzes, pilnas ar aizdedzinātām smaršzālēm. Stabu virsgali bij rotāti granātābolu un kolokintu veidokļiem. Uz sienām mainījās pinumu, asstūru un pērļu virkņu greznojumi, bet sudraba vīta virve puslokā aizžogoja vara kāpnes, pa kurām varēja nokļūt lejā tempļa priekšnamā.
Starp zelta un smaragda stabiņiem pretim ieejai bij akmens piramīda; (..)
Pirmā istaba bij ļoti augsta; neskaitāmi caurumi vērās tās velvē, galvu atgāžot, pa tiem varēja redzēt zvaigznes. Viscaur gar sienām niedru kurvji piekrauti nogrieztām bārdām un matiem, jaunekļu pirmajiem ziedojumiem; bet apaļās istabas vidū no pupiem klātas turzas sniedzās laukā sievietes augums. Tukla, bārdaina, nolaistiem acu plakstiem viņa it kā smaidīja, sakrustojusi uz vēdera ļaužu skūpstu nospodrinātās rokas. (..)
Tumsas dziļumā pamirgoja uguns. Viņi virzījās turp. Tur dega lampa gliemežvākā uz pjedestāla pie kādas statujas ar Kabiru cepuri galvā. Viņas garie zilie svārki bij dimantu ripuļiem nobārstīti; zem akmens plāksnēm iestiprinātas ķēdes tās papēžus piesaistīja pie zemes. (..)
Istabā, kur viņi tālāk iegāja nebij vairāk nekā, tikai kādas citas sievietes melns gleznojums. Kājas tai slējās gar sienu līdz pat augšai. Rumpis sniedzās visiem griestiem pāri. No nabas pavediena nokārās milzīga ola. Tālāk tā pārsniedzās uz otras sienas ar galvu uz leju līdz pat akmens plākšņu grīdai, kur bij atspiedusies smailiem pirkstiem.
(..)
Piepeši žilbinošā gaismas straumē viņiem bij jāaizver acis. Un tad tie ieraudzīja visapkārt uz sienām bezgala daudz kustoņu zīmējumu; izmērējuši, elsojoši, izstieptiem nagiem tie bij sakrāvušies cits uz cita un savijušies šausmīgā, mistiskā mudžeklī. Čūskām tur bij kājas, vēršiem spārni, zivis ar cilvēku galvām rija augļus, krokodiliem rīklēs plauka puķes, ziloņi ar augšup izliektiem snuķiem lepni kā ērgļi laidās pa gaisu. Šausmu sastingumā likās sastiepti viņu nepilnīgie vai pavairotie locekļi. Mēles izkāruši, tie šķitās gatavi garu izlaist; te bij ieraugāmas visas formas, itin kā kad visažādāko dīgļu kopums būtu izšķīdis piepešā izbriedā un izbārstījies pa istabas sienām."
G. Flobērs "Salambo" A. Upīša izcilajā tulkojumā