Kurvjzieža kontemplācijas

“Pirms dievi radās, visur bij tumsa, tikai dzirdama šalka, smaga un neskaidra it kā cilvēka apziņa miegā. Tā biezēja un radīja vēlēšanos un mākoni, un no vēlēšanās un mākoņa izradās pirmatnējā viela. Tas bij ūdens, gļotains un melns, ledains un dziļš. Tajā slēpās nejutīgi nezvēri, nedzimušu radījumu nesakarīgās formas, kuras nobildētas uz svētnīcu sienām.
Vēlāk viela sabiezēja un palika par olu. Tā pāršķēlās. No vienas puses radās zeme, no otras debess. Parādījās saule, mēness, vēji un mākoņi, un no zibens spērieniem pamodās saprātīgie dzīvnieki. Tad Ešmuns izpletās zvaigžņotā izplatījumā, Kamons atspīdēja saulē, Melkarts savām rokām nobīdīja viņu aiz Gades, Kabiri nokāpa vulkānu dziļumos, bet Rabetna it kā zīdītāja noliecās pār zemi, savu gaismu kā pienu izliedama un savu nakti kā mēteli izplezdama.”
/Gistavs Flobērs "Salambo" Andreja Upīša nemirstīgajā tulkojumā/

* Rabetna ir viens no Tanitas pavārdiem