Kurvjzieža kontemplācijas

“Ak, Rabetna! … Baal! … Tanita!” Un viņas balss noskanēja žēli, itin kā kad viņa ko aicinātu. “Anaiti! Astarte! Derketo! Astoreta! Milita! Atara! Elisa! Tirata!... Par noslēpumainajiem simboliem, par skanošām cistrām, par vagām tīrumos, par mūžīgo klusumu un par mūžīgo auglību, - krēšļainās jūras un dzidro klajumu pavēlniece, ak, visa mitruma karaliene, esi sveicināta!”

“Cik viegla tu griezies, nejūtamā gaisa saturēta! Viņš slīd tev apkārt, un no tavas pakustēšanās rodas vēji un auglīga rasa. Pēc tā, kā tu audz vai sadilsti, izplešas un saraujas kaķiem acis un panteru ādas plankumi. Sievas dveš tavu vārdu radību mokās! No tavas dvašas uztūkst gliemeži! Vīnam tu liec rūgt un līķiem sapūt! Tu radi pērles jūras dibenā!
Ikkatrs dīglītis – ak, dieviete! – aizmetas tava mikluma noslēpumainajos dziļumos.
Kad tu parādies, klusums izplešas pār zemi, ziedi aizveras, viļņi norimst, nogurušie cilvēki pagriež krūtis pret tevi, un zeme ar savām jūrām un kalniem tavā sejā kā spogulī ierauga sevi. Tu esi bāla, maiga, starojoša, bezgrēcīga, palīdzīga, šķīstoša, spodra!”
(...)
Mēness sirpis patlaban atradās virs Silto Ūdeņu kalna, spraugā starp tā divām galotnēm viņpus jūras līča. Riņķī apkārt viņam bija bālgans loks, bet lejāk maza zvaigznīte. Salambo atsāka:
“Bet tu esi arī briesmīga valdniece!... Tu esi tā, kas rada nezvērus, šausmīgus spokus un mānīgus sapņus; tavas acis sagrauž ēku akmeņus, un mērkaķi paliek slimi katru reizi, kad tu atjaunojies.
Uz kurieni tu ej? Kāpēc tavs veids nemitīgi mainās? Te tu tieviņa un saliekta kā galera bez mastiem slīdi pa izplatījumu vai atkal starp zvaigznēm izskaties pēc gana, kurš uzmana savu ganāmpulku. Spīdoša un apaļa, līdzīga ratu ritenim tu slīdi pār kalnu galotnēm.”

/G. Flobērs "Salambo" Andreja Upīša tulkojumā/