Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien esmu redzējusi tik daudz juteklisku un šausminoši skaistu tēlu, ka nezinu pat, kā varēšu aizmigt.

Kartāga, jā, brīnišķā pilsēta, viscaur marmorā, porfīrā, zeltā un sudrabā kalta, kura bija tik tīra, ka ziedi tajā nevīta un putni nemira.

Esmu redzējusi pašu miesiskās sievišķības esenci ar kaparkrāsas žņaudzējčūsku matu vietā, smagām, krūtīm, kuplu dibenu, zilonēnu klēpī un degunu gluži kā manējais.
Esmu redzējusi sakrālo sievišķību - draudīgo nāves un auglības atslēgu glabātāju, mūžam mātišķo-mūžam jaunavīgo.
Esmu redzējusi vīrieti, karotāju, melnu, plēsīgu, neiedomājami seksīgu un neiedomājami ievainojamu.
Esmu redzējusi priesteri, baltu un gaisīgu, tik garīgu, tik viedu, tik vāju savā viedumā.
Esmu redzējusi vardi, kura balsta debesis un četrus ziloņus, kuri balsta zemi, un vienā no šiem ziloņiem biju gatava iemīlēties, taču viņš bija tik zeltains kā narcise un noteikti pats sevi mīlēja labāk, tāpēc paliku iemīlējusies melnajā karotājā.

Un vēl daudz visa kā brīnišķa es redzēju, un jūs arī ieraudzīsit, ja dievi dos un paši gribēsit.