***
Kravājot plauktu, izbira fotogrāfija. Monmartra, silts augusta rīts, balta mājiņa, palodze ar petūniju kasti, bet aiz petūnijām - sirms franču onkulis ar lielu, baltu rīta kafijas krūzi. Un blakus viņam - liels, balts kaķis. Onkulis ar kaķi lūkojas ne īsti tālumā, ne īsti lejup - it kā pāri japānu tūristu pulciņam un arī pāri tumšmatainajai austrumeiropietei sarkanā kleitā (parīzietes tā neģērbjas, lai karstā augusta dienā uzvilktu sarkanu kleitiņu uz lencītēm, ir jābūt dzimušai Baltijā, Karpatos vai pie Vidusjūras). Sievieti sarkanajā kleitā, protams, bildē neredz, es tikai zinu, uz kuras plāksnes stāvēju, kad bilde tapa. Un man atkal sagribas tur, uz tā balkona, un lai onkulis ir mans vecais franču tēvocis un baltais kaķis glaužas man pie kājām.
Ak, nieki vien!
Ak, nieki vien!
Bet var izsludināt konkursu uz tēvoca un kaķa vietu.
;)
P.S. Kakjis man jau ir, ne iisti balsts, bet tomeer...