Kurvjzieža kontemplācijas

Nesen gadījās palasīt par vienu no noslēpumainākajām profesijām pasaulē - par akabadorām. (https://it.wikipedia.org/wiki/Femmina_accabadora) . Profesija ir tik slepena, ka pat sociālantropologi nevar atrast pierādījumus, ka tāda patiešām eksistē un pat - vai vispār ir eksistējusi. Jebšu pastāv tā tikai dziļos Sardīnijas laukos, kur ļaudis ir mazrunīgi, prot tikai savu vietējo dialektu, un, kad viņiem sāk uzdot pārāk daudz akadēmisku jautājumu, sūta prašņātāju ... uz kādu nesaprotamu, grūti tulkojamu nosaukumu.

Tomēr valodas klīst, ka akabadoru (jeb agabadoru, ja runājam nazalākā sardu izloksnē) pakalpojumus Sardīnijā izmantojuši kopš laika sākuma un turpinot (šeit visi draudzīgi pārmetam krustu) izmantot pat vēl šodien. NU, labi, šodien vairs noteikti nē, pēdējais svešvalodas protošais sardu laucinieks dzērumā bija stāstījis par 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem. Vai tomēr agrajiem divtūkstošajiem? Nu, lai vai kā, pirms Otrā pasaules kara, goč pendel, katrā mājā, kur bija kāds neārstējams slimnieks, tuvinieki skumjās nopūtās un tramīgi apkārt skatīdamies piesaukuši akabadoras vārdu.

Ar piesaukšanu gan nebijis līdzēts. Lai viss noritētu tā, kā jānotiek, uz akabadoras māju (un ciemā visi zinājuši, kura tā ir - amatu apvienošanas kārtībā akabadora parasti bija arī vecmāte un zāļu sieva) ticis nosūtīts bērnelis. Viņš zinājis tikai to, ka jāpieklauvē tantei pie slēģa un jāpasaka kaut kāda jocīga frāze, kuras jēga bija sveša gan ziņnesim, gan arī nejaušam ziņkārīgajam. (" Kraujiet apelsīnus desmit mucās!")

Toties mirēja ģimenei un akabadorai par apelsīniem un desmitiem viss bija skaidrs.
Tajā vakarā no slimnieka istabas tika iznesti visi krucifiksi un svētbildes. Tikai caur vienu būtni Dievs tagad paudīs savu lēmumu.
Ģimene pēc vakariņām pārvācās uz mājas daļu, kas atradās tālāk no vārdzēja guļvietas un klusi skaitīja lūgsnas. Mājas durvis bija atstātas vaļā.

Noteiktajā laikā (varbūt desmitos, ja ziņnesis bija teicis par desmit mucām? Nejautājiet, es tiešām nezinu, kā viņi par to vienojās) pa atvērtajām durvīm ieslīdēja akabadora melnā kleitā un melnā lakatā, kurš daļēji aizsedza seju. Runā, ka dažos novados viņai kā darba instruments līdzi bijis liels āmurs.

Iegājusi mirēja istabā, viņa noskaitīja lūgšanu (obligāta darba sastāvdaļa), pārmeta krustu sev un aizgājējam un... ķērās pie darba.
Tur, kur tika izmantots āmurs, vienmēr esot pieticis ar vienu ļoti precīzu sitienu pa deniņiem. Akabadoras cilvēka anatomiju pārzinājušas labāk nekā dažs mūsdienu jaunais dakteris. Citviet bijis ierasts, ka izmanto spilvenu. Un nedaudz spēka.

Taču man vislabāk patīk nostāsts par to novadu akabadorām, kuras iesēdušās slimnieka gultas galvgalī, paņēmušas klēpī viņa galvu un dziedājušas transā ieaijājošu šūpuļdziesmu. Un tad kādā brīdī strauji sakļāvušas savus ceļgalus, pārlaužot mirēja kakla skriemeļus. Caur sievietes klēpi esi pasaulē ienācis, turpat arī izejas durvis atradīsi...

Pēc tam bērēs akabadoras vienmēr bijušas starp raudātājām. Arī baznīcā viņas kā krietnas katolietes gājušas un grēksūdzē visu godīgi stāstījušas, par ko padrem atlicis vien nopūsties un uzlikt viņai kādus pārdesmit papildu rožukroņus.

Jā, un kāds uzņēmīgs sardu izcelsmes vīrs ir iekārtojis šai profesijai veltītu muzeju. Bildītes te: https://www.alamy.es/luras-cerdena-italia-museo-etnografico-galluras-tambien-llamado-museo-della-femina-accabadora-una-mujer-que-en-la-tradicion-sarda-era-responsable-image369601848.html

Ar labu nakti, draudziņ, un lai pie tevis šonakt neatnāk melnā ģērbta tantīte, dungodama "velcpelītesaldumiegu" un ritmiski šūpodama āmuru.