Kurvjzieža kontemplācijas

Plūdons "Dūkņu sils"

Aiz deviņām gravām, sila biezumā,
kur ēnas zied dzelteni, zili,
sirms sūnu milzis apsargā
meža mātes kristalla pili.

Nesper kāju, dēls, kāju tai silā!

Meža mātei ir deviņas meitiņas,
deviņas meitas – dūkniņas skaistas;
kā vanagspārniņi mati tām plivinās,
kā maldu guntiņas actiņas laistās.

Nesper kāju, dēls, kāju tai silā!

Pa dienu tās kristalla pilī dus,
bet, kad mēnestiņš sidrabo gravas,
tad augšā, ceļ augšā teciņus
meža māte meitiņas savas.

Tās rotā un laksta, un vilina,
Skan smiekli un kairu dziesmas,
siržu līgas un skūpstu mūzika,
deg kaislība sarkanās liesmās.

Nesper kāju, dēls, kāju tai silā!

Reiz bija puisis, puisis stiprinieks,-
Vai, vai, tam slikti gāja:
Jāņu naktī, kad bija tas pieguļnieks,
To dūkņas nokutināja...

Nesper kāju, dēls, kāju tai silā!