Kurvjzieža kontemplācijas

Komentāri

Krāšņais Kurvjziedis

Stāsts par brīvību un laimi

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Pirms kādas pusotras stundas ar seru R izgājām iezīmēt teritoriju uz nakti. Pastaiga bija jauka - satikām draugus, es tiku pie kafijkoka, lēnīgi čāpojām mājās... Un tad pie dīvainā, ar žogu apjoztā pamestā būvlaukuma Kurbada ielā Ričmonds pēkšņi saspringa, spējā lēcienā izmaucās no saites, pa caurumu žogā iespruka brikšņos un, spriežot pēc lēcieniem, metās kaut ko medīt. Kādu brīdi centos viņu sasaukt, no krūmiem man pamāja balts astesgals, un brīvais mežazvērs turpināja savas toksiski savvaļīgās gaitas.
Kad man apnika stāvēt un klaigāt uz ietves ar kafijkoku vienā un suņa pavadu - otrā padusē, aizgāju mājās un noliku puķpodu. Paziņoju māsām Brontē, ka, iespējams, esam palikušas bez suņa. Paņēmu saujā sauso barību un devos atpakaļ.
Bija jau pilnībā satumsis, aizaugušajā laukumā neko nevarēja saskatīt.
Atskaņoju telefonā savu zvana melodiju - Ričmonds uz to parasti reaģē. Pēc brīža atskanēja nervozi rējieni kaut kur Ģertrūdes ielas pusē. Devos skaņas virzienā, un tur nu viņš bija - kaimiņu pagalmā, aiz slēgtiem čuguna vārtiem, izskatās, pats nesaprazdams, kā tur nokļuvis un ko tagad lai pasāk. Medījuma pie viņa nebija, tikai izmisums. No lepnā skrējiena krūmos bija pagājusi pusstunda vai mazliet vairāk, un nevienam mačo vairs negribējās brīvību; tās vietā gribējās mammīti, savu bļodiņu, savu midziņu, savu rimto, garlaicīgo mietpilsoņa dzīvi. Viņš skatījās uz mani caur vārtu restēm un lūdzās, lai viņu izglābju.
Īsā laikā ap mani sapulcējās Avotu vīrieši. Viņi vienmēr ir gatavi palīdzēt damzelei distresā, un man, jāatzīst, distresi notiek bieži. Saņēmu daudz padomu mest mājas logos akmentiņus, lai kāds paskatītos, nokāptu un atslēgtu vārtus. Diemžēl akmentiņu nekur tuvumā nebija. Viens piedāvājās mēģināt ieiet pagalmā no citas mājas kāpņu telpas. Ričmonds nosprieda, ka sveši vīrieši grib mani kaut kur aizvest no viņa prom un sāka riet vēl skaļāk, ar visu rumpi triekdamies pret restēm. Kāds cits vīrietis, kuram pašam bija saitītē divi pūdeļi, teica, ka mēģināšot pārlēkt Kurbada ielas žogam un izvest Ričmondu pa to pašu ceļu, pa kuru viņš šajā ķezā iekūlies. Lai tik es paturot viņa pūdeļus.
Ričmonds ieraudzīja mani ar diviem svešiem suņiem, un viņa izmisums pēkšņi sasniedza kritisko masu un pārvērtās iedvesmā. Viņš ieskrējās, palēcās un metās ar krūtežu vārtu režģos. Un iesprūda, protams, nav jau nekāds sīkaļa. Skatītāju pūlim saucot uzmundrinājuma vārdus, es savu plankumaino bruņinieku stīvēju cauri restēm, cenzdamās neielauzt viņa ribas un neizmežģīt ķepas. Tas nebija viegli.
Visbeidzot pūlis uzgavilēja, un man pie kājām vāļājās ļoti laimīgs es-nekad-vairs-tā-nedarīšu-varbūt suns. Apkampāmies, atvadījāmies no skatītājiem un devāmies mājās.
No:
Lietotājvārds:
Parole:
(komentārs tiks paslēpts)
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Powered by Sviesta Ciba