Kurvjzieža kontemplācijas

No kaut kurienes uzpeldējusi bērnības pavasaru sajūta. Tā, it kā es būtu salasījusies Dimā romānus un gaidītu vasaras brīvlaiku. It kā jau vienmēr bija skaidrs, ka nezin kas superinteresants nenotiks - būs brīvlaiks kā jau brīvlaiks, lasīšu grāmatas, ja piespiedīs - paravēšu dārzu, pāris reižu tikšu uz jūru, un paies tie prieki daudz ātrāk, nekā varētu gribēt, un tomēr ikreiz pavasaris bija pārpilns kādu neizskaidrojamu sakāpināti romantisku nojausmu, cerību un fantāziju. Pati īsti nezinu, par ko. Tik vien, ka no tā laika pumpuri mani padara tramīgu un jūtīgu.