![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pirms gada jau rakstīju par svētā Trifona Zarezana dienu: http://klab.lv/users/krii/2090965.html
Tagad vēl mazliet nianšu:
šis datums kalendārā ir lieliska iespēja godināt nevien lirisko mocekli svēto Valentīnu, bet arī daudz jestrāko viņa kolēģi, mūsu platuma grādos mazāk pazīstamo svēto Trifonu Zarezanu. Stāstu par Trifona moceklību šoreiz izlaidīsim, jo daudz interesantāka viņa biogrāfija /hagiogrāfija kļūst vairākus gadsimtus pēc nāves, kad pareizticīgie slāvi, sākot no Krievijas dienvidiem līdz Balkānu zemēm pamazām apvij viņa piemiņu ar dažādām senām zemkopju-vīndaru tradīcijām, un Trifons kļūst arvien līdzīgāks kādam no antīkā Dionīsa svītas, ja pat ne pašam Dionīsam.
Katrā ziņā viņam veltītie svētki (vai nu 1. vai 14. februārī - nu, vai visu februāri, jo ir tak gana labs iemesls) kļūst par jautrās dejās un trakulīgā dzeršanā aizvadāmu laiku, kas iezīmē plato robežu starp ziemu un pavasari. Īsteni pareizticīgie pēc tam ietur septiņu nedēļu detoksu, saucamu arī par gavēni. Jā, un iecerēto uzrunāšanai, bildināšanai, gredzenu dāvāšanai un saņemšanai, kā arī brūtgānu pieburšanai Trifons esot pat krietni labvēlīgāks nekā slavenais Valentīns. Iespējams, tāpēc, ka vienmēr iereibis.
Par svētā iesauku "Zarezans" klīst dažādas leģendas, no kurām dažas šķiet laika gaitā nodzeltējušas pavisam dzeltenas. Vienkāršākais skaidrojums - šis ir laiks, kad vīnkopji apgriež jaunos stādiņus. Lūk, un viena leģenda vēsta, ka svētais Trifons arī esot čakli strādājis ar lielajām dārznieka šķērēm, bet tad aizskatījies uz garāmejošas meičas plandošajiem brunčiem un nogriezis sev degunu. Citi stāsta, ka degunu viņš nogriezis tāpēc, ka pie dārza darbiem ķēries jau pamatīgā skurbulī, tāpēc dažviet viņam dots pavārds Trifons-Žūpa. Vēl senāka leģenda vēsta, ka Trifons, baznīcā esot izsmējis Jēzusbēbīti Dievmātes rokās, par ko Dievmāte briesmīgi apvainojusies, un Trifons, lai izrādītu savu dziļo nožēlu ņēmis un nogriezis savu degunu, un tapis viņam piedots, un svētā statuss pilnībā atjaunots.
Tā kā pēdējo bildinājumu esmu dzirdējusi visai pasen, bet vīns, pavasaris un danči joprojām mani uzrunā ļoti saprotamā valodā, tad no šiem abiem svētajiem es izvēlos jautrāko - lai vai kas nu tur viņam ar to degunu ne jau caur degunu kāds svētību šņāc vai šķavā!
Tā ka priekā! Neaizmirstiet apgriezt vīnogulājus, pieburt , kas pieburams, izdzert, kas izdzerams, un sargiet savus degunus!
"Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!
Mīļais ir man, un es esmu viņam, kurš zem augstajām lilijām gana" ...
Tagad vēl mazliet nianšu:
šis datums kalendārā ir lieliska iespēja godināt nevien lirisko mocekli svēto Valentīnu, bet arī daudz jestrāko viņa kolēģi, mūsu platuma grādos mazāk pazīstamo svēto Trifonu Zarezanu. Stāstu par Trifona moceklību šoreiz izlaidīsim, jo daudz interesantāka viņa biogrāfija /hagiogrāfija kļūst vairākus gadsimtus pēc nāves, kad pareizticīgie slāvi, sākot no Krievijas dienvidiem līdz Balkānu zemēm pamazām apvij viņa piemiņu ar dažādām senām zemkopju-vīndaru tradīcijām, un Trifons kļūst arvien līdzīgāks kādam no antīkā Dionīsa svītas, ja pat ne pašam Dionīsam.
Katrā ziņā viņam veltītie svētki (vai nu 1. vai 14. februārī - nu, vai visu februāri, jo ir tak gana labs iemesls) kļūst par jautrās dejās un trakulīgā dzeršanā aizvadāmu laiku, kas iezīmē plato robežu starp ziemu un pavasari. Īsteni pareizticīgie pēc tam ietur septiņu nedēļu detoksu, saucamu arī par gavēni. Jā, un iecerēto uzrunāšanai, bildināšanai, gredzenu dāvāšanai un saņemšanai, kā arī brūtgānu pieburšanai Trifons esot pat krietni labvēlīgāks nekā slavenais Valentīns. Iespējams, tāpēc, ka vienmēr iereibis.
Par svētā iesauku "Zarezans" klīst dažādas leģendas, no kurām dažas šķiet laika gaitā nodzeltējušas pavisam dzeltenas. Vienkāršākais skaidrojums - šis ir laiks, kad vīnkopji apgriež jaunos stādiņus. Lūk, un viena leģenda vēsta, ka svētais Trifons arī esot čakli strādājis ar lielajām dārznieka šķērēm, bet tad aizskatījies uz garāmejošas meičas plandošajiem brunčiem un nogriezis sev degunu. Citi stāsta, ka degunu viņš nogriezis tāpēc, ka pie dārza darbiem ķēries jau pamatīgā skurbulī, tāpēc dažviet viņam dots pavārds Trifons-Žūpa. Vēl senāka leģenda vēsta, ka Trifons, baznīcā esot izsmējis Jēzusbēbīti Dievmātes rokās, par ko Dievmāte briesmīgi apvainojusies, un Trifons, lai izrādītu savu dziļo nožēlu ņēmis un nogriezis savu degunu, un tapis viņam piedots, un svētā statuss pilnībā atjaunots.
Tā kā pēdējo bildinājumu esmu dzirdējusi visai pasen, bet vīns, pavasaris un danči joprojām mani uzrunā ļoti saprotamā valodā, tad no šiem abiem svētajiem es izvēlos jautrāko - lai vai kas nu tur viņam ar to degunu ne jau caur degunu kāds svētību šņāc vai šķavā!
Tā ka priekā! Neaizmirstiet apgriezt vīnogulājus, pieburt , kas pieburams, izdzert, kas izdzerams, un sargiet savus degunus!
"Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!
Mīļais ir man, un es esmu viņam, kurš zem augstajām lilijām gana" ...