Kurvjzieža kontemplācijas

Ceturto stundu klausos abu signalizāciju - gan kustību, gan dūmu detektora - treļļos. Esmu pārstājusi satrūkties un palēkties pat pie tā baisā pēkšņā trokšņa, no kura sāk drebēt logu rūtis un bungādiņas iesūrstas. Iespējams, tā cilvēki iemanto nesatricināmi stabilu psihi. Vai tieši pretēji.
Pīkstieni skan praktiski nepārtraukti, un ik pēc brītiņa no kāda kakta iznirst Igorjoks vai Vaļera ar skrūvgriezi rokā un laimīgu maniaka spīdumu acīs. Esmu vairāk nekā pārliecināta, ka viņi visus sensorus notestēja jau vakar, un šodien vienkārši izbauda sava darba augļus. Jo mīl. Darbu. Ar sirēnām.