Kurvjzieža kontemplācijas

- Fak, kāds no viņiem ir nomedījis balodi, - bija mana pirmā doma, šovakar pārnākot no darba (jā, man joprojām ir jāiet atsēdēt klātienē, esmu nogurusi un izbesīta, Dieva dēļ, neuzprasieties!). Tad atcerējos, ka promejot aizvēru visus logus. Tomēr virtuvi, gaiteni un viesistabu klāja bieza dūnu kārta, tāda it kā noslepkavots būtu vismaz eņģelis, nevis kas sīkāks. Ričmons metās man pretim priecīgā pūku virpulī. Šķavādami no dūnām iznira kaķi un nosēdās pie savām bļodiņām.
Ričmonda guļvietā ieliktais spilvens bija plakans un tukšs.
- Kāpēc tu tā darīji? - es jautāju, pieslaucījusi pilnu sešdesmitlitrīgo miskastes maisu. Viņš nosarka un palīda zem galda.
Tā arī nesapratu - protesta akcija pret valdību, cīņa ar neredzamu ienaidnieku, vai vienkārši for fun.

Balta pūka atlido pa vējam, tararaira, rairarairara...