![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Spriežot pēc visa, hercoga Bīrona dzimšanas dienu būšu nosvinējusi ar glanci. Izrādās, tas nebija nekāds "Rīgas sarkanais" par piečuku pudelē, bet īsts šampanietis par 200+ EUR glāzē. Jo mazāk par 200 nesanāks, lai nomainītu visus tos laptopa iekšās iemontētos ķīniešu verķus, kurus skāra šī burvīgā dzēriena šļāciens brīdī, kad gribēju nocelt Emīliju no galda, bet viņa stingri atspērās ar pakaļkājām.
Nedomāju, ka servisa tautudēls melo, jo, tad, kad varēja izlīdzēt par čiriku vai piečuku, viņš vairak nav prasījis.
Ļoti solījās darīt visu, lai pārkopētu datus. Vismaz exceli un wordu. Savus ppt lekcijām uztaisīšu vēlreiz, bet, ja man būs vēlreiz jāsēžas pie muzeja ekseļa aprakstiem 900+ vienībām, es laikam izvēlēšos kādu vieglāku suicīda veidu.
Nu ko, gaidām jauno nedēļu.
Cik labi, ka nenoodevu lūžņos veco datoru, kuram ieslēgšanās prasa pusstundu, un kurš man atsakās rādīt feisbuku un tviteri, jo tādām svilpastēm tur klaiņot neesot droši. Vismaz ciba ir ar mani.
Jāpatīra aizdirstais mājoklis un jāiziet pastaigā ar seru R.
Izskatās, ka ārā ir brīniškais novembra beigu koncentrāts, kad migla klīst un ož pēc sniega, bet apkārt viss skarbā melnbaltā grafikā ar dažiem skopiem krāsu piesitieniem. Ziemas priekšvakars, Strēlnieka laiks.
Ieraudziju ziedu veikaliņā Adventa vainagu ar kokvilnas pušķiem. It kā pie durvīm karamais, bet man sagribējās uz galda. Zinu, ka nedroši, bet ļoti, ļoti patīk.
Ir Strēlnieka laiks, kā jau teicu. Barojam kentaurus savus. Uguns, kas jāienes mājās, jo saule ir nodzisusi. Sveces, lāpas un kaislīgas kontemplācijas. Tikmēr ārā sabiezē tumsa, viskoza un smaga. Bet tomēr vieglāka nekā Mežāzī.
Nedomāju, ka servisa tautudēls melo, jo, tad, kad varēja izlīdzēt par čiriku vai piečuku, viņš vairak nav prasījis.
Ļoti solījās darīt visu, lai pārkopētu datus. Vismaz exceli un wordu. Savus ppt lekcijām uztaisīšu vēlreiz, bet, ja man būs vēlreiz jāsēžas pie muzeja ekseļa aprakstiem 900+ vienībām, es laikam izvēlēšos kādu vieglāku suicīda veidu.
Nu ko, gaidām jauno nedēļu.
Cik labi, ka nenoodevu lūžņos veco datoru, kuram ieslēgšanās prasa pusstundu, un kurš man atsakās rādīt feisbuku un tviteri, jo tādām svilpastēm tur klaiņot neesot droši. Vismaz ciba ir ar mani.
Jāpatīra aizdirstais mājoklis un jāiziet pastaigā ar seru R.
Izskatās, ka ārā ir brīniškais novembra beigu koncentrāts, kad migla klīst un ož pēc sniega, bet apkārt viss skarbā melnbaltā grafikā ar dažiem skopiem krāsu piesitieniem. Ziemas priekšvakars, Strēlnieka laiks.
Ieraudziju ziedu veikaliņā Adventa vainagu ar kokvilnas pušķiem. It kā pie durvīm karamais, bet man sagribējās uz galda. Zinu, ka nedroši, bet ļoti, ļoti patīk.
Ir Strēlnieka laiks, kā jau teicu. Barojam kentaurus savus. Uguns, kas jāienes mājās, jo saule ir nodzisusi. Sveces, lāpas un kaislīgas kontemplācijas. Tikmēr ārā sabiezē tumsa, viskoza un smaga. Bet tomēr vieglāka nekā Mežāzī.