![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es esmu marta kaķe, izspūrusi un tramīga, sērsnā stiegošām ķepām. Salā nomelnējušās debesīs mirkšķina Venēra, un es miedzu pretī badaini spīdīgu aci.
Kaut kur tālu zem aukstām, aukstām debesīm miegaini šņākuļo dzelteni cālīši olās, dzelteni taureņi kūniņās un dzelteni krokusi sīpolos. Un bitītes, un sila ziedi, un lai viņš mani tā mīlēja, un viss, ko vēlies kādreiz tev būs.
Un atnāks ciemos kāds ar dzeltenu narcišu pušķi, un es piekritīšu it visam.
Kaut kur tālu zem aukstām, aukstām debesīm miegaini šņākuļo dzelteni cālīši olās, dzelteni taureņi kūniņās un dzelteni krokusi sīpolos. Un bitītes, un sila ziedi, un lai viņš mani tā mīlēja, un viss, ko vēlies kādreiz tev būs.
Un atnāks ciemos kāds ar dzeltenu narcišu pušķi, un es piekritīšu it visam.
es arī reiz mētājos ar frāzi, ka precēšu to, kurš man dz.dienā uzdāvinās dzeltenu mārtiņtrožu pušķi (dz.diena man ir maija beigās), kamēr pienāca laiki, kad jebkurā gadalaikā bija dabūjamas jebkuras puķes, un tad gan nācās muti turēt ciet, citādi.;)