Kurvjzieža kontemplācijas

"Tajā laikā man bija daudz svarīgāk izprast, kas es esmu, kāds dievs man jāpielūdz. Mans uzvārds, kā tolaik mēdza teikt, bija «polisks», — lai gan līdz pat šai dienai nezinu, kas gan tajā bija tik polisks, — ģimnāzijā (bet tas bija tolaik, kad vēl nebija aizgrimis pagātnē kurators Korņilovs — Muravjova domubiedrs, kas pastāstījis par sevi melnas atmiņas, ņemot vērā mūsu vecāku valodu, mūs dēvēja par «древнейшей ветвью русского племени, чистокровными, истинно русскими людьми»). Tā redz — pat krieviskāki par pašiem krieviem! Ja šāda teo­rija mums tiktu sludināta līdz šī gadsimta sākumam, Baltkrievija noteikti cirstu pušu Vāciju, bet baltkrievi kiūtu par pirmajiem varmākām pasaulē un dotos pie krie­viem, kuri neesot īsteni krievi, atkarot dzīves telpu, jo īpaši tad, ja mīļais dieviņš mums piešķirtu arī ragus."

(No Vladzimira Karatkēviča "Karaļa Staha baisā karadraudze", manas padomju bērnības, iespējams, lieliskākā gotiskā trillera, lai arī ar spēcīgu marksisma akordu kadencē.)