Kurvjzieža kontemplācijas

Jāpiefiksē, lai pati sev neliktos mirusi.

Ar nosacīto karantīnu (ja tā padomā, pie mums nav nekādas īstas karantīnas, un par laimi nav arī vajadzības) esmu apradusi diezgan labi. Mazliet pietrūkst draugu bariņu pulcēšanās omulīgos bāros, bet bez tā vēl kādu mēnesi vai divus mierīgi varētu iztikt. Pietrūkst dažu pašizolējušos (resp., arī no manis izolējušos) cilvēku.

Pamatdarba dokumentu mapju un ekseļa tabulu man diez vai pietrūktu pat pēc lobotomijas. Drīzāk var teikt, ka tās man liek vēlēties ārkārtas stāvokļa ieilgšanu, jo pašreizējais brīvais režīms ļauj tām pieķerties retāk un motivētāk - nav skumj, bezjēdzīgi ļengani nomuļļātu dienu.

Diemžēl nav zināms, vai vasarā un rudenī varēšu īstenot kaut vienu no saviem ar mapēm un ekseļiem nesaistītajiem projektiem, līdz ar to pamatdarba pievilcība nokritusi tuvu nullei.

Ar vienīgo kolēģi, kuras mēdz pietrūkt, pagājušonedēļ gadījās saskrieties un iedzert vīnu. Pārējais kolektīvs manis pēc varētu emigrēt uz Marsu. Vismaz sīkā priekšniece tik aktīvi spamo par savu dzīvi soctīklos, ka man viņas drīzāk ir par daudz nekā pietrūkst.

Gatavošanās tiešsaistes lekcijām joprojam prasa vairāk laika un stresa, savukārt, pašas lekcijas sniedz daudz, daudz mazāk gandarījuma nekā klātienē.

Mani mājdzīvnieki saņem vairāk barības un uzmanības, izskatās visai apmierināti. Pateicoties Ričmondam un laikapstākļiem, pavadu ārā daudz vairāk laika nekā pirms ārkārtas situācijas.

Nozied plūmes, zied ķirši, plaukst ievas (šodien redzēju piesaulē, aizvējā jau pirmos izplaukušos ievu zarus). Ābelēm pumpuri tūlīt plīsīs, kastaņām ir lapas kā putnu nagi, bet ceriņiem var sākt nojaust krāsu.
Pavasaris, kurš pēc Lieldienām kļuvis lēns un rēns, viegliņām slīd uz priekšu.