Kurvjzieža kontemplācijas

Lūk, ja janvāris man bija kā klīrīga guvernante un februāris - brutāls treneris, tad marts izrādījās tas džkes, ar kuru nejauši iepazīsties kādā bārā, abiem jau pamatīgā pālī esot, un jūs nolemjat iet uz kādu reiva pārtiju, kur Lusija ņemas pa debesīm vienos dimantos, un pēkšņi visapkārt zied puķes, kuras šajā gadalaikā nevar ziedēt, un tad jūs abi sēžat uz daudzstāvu mājas jumta slīpās kores, un debesīs šaujas mirdzošas eksponenciāllīknes kā trasējošo ložu trajektorijas 1991. gadā. Skaties, - viņš rāda, - tur veseļojas Ķīna, bet tur - izmirst Itālija. Un tad atkal tu attopies savā virtuvē ar vīnu un videokonferenci, un nemāki pieregulēt kameru, un nemāki pievienot vajadzīgos dalībniekus, bet tas viss ir tikai badtrips, tas drīz beigsies, varbūt būs jāvemj, varbūt pat jāizvemj plaušas, bet tas būs galā.

Jo rīt jau mēs satiksim aprīli. Un par viņu mēs pagaidām nezinām neko.