Kurvjzieža kontemplācijas

Zem koka, kur ūbeles dūdo, apstājies mans zirgs, es iesvelpjos tik tīri, kā vienīgi upes spēj turēt solījumus krastiem. (Dzīvas lapas rīta gaismā līdzinās slavai...)

Un nava gan tiesa, ka cilvēks nebūtu skumjš, bet, cēlies pirms ausmas, ar vecu koku saudzīgi sakarus rodot, viņš zodu uz pēdējās zvaigznes balsta un tukšajā debesu dzīlē redz kaut ko dižu un tīru, kas vēršas priekā...

/Sen Džons Perss Ievas Lases atdzejojumā/


(Jo mēs esam to pelnījuši. Un pat ja nē...)