Visi par to darbu. Nu labi - ne gluži visi.
Es arī šobrīd mēģinu noskaņoties sapulcei. Un, ja sanāks izdevība
piemeldēšu priekšniecei, ka apsveru iespēju aiziet jau pirms
atvaļinājuma. Jo IR, uz kurieni aiziet. Ja jautās, vai ir vēl kāds
iemesls, būšu godīga un bez lieka patosa atteikšu, ka reizumis jūtos kā
dzīva aprakta un man tas nepatīk. Lūk!
Jo tā nu tas vienādiņ ir, ka pat vismīļākais darbs zaudē savu burvību, ja tu esi spiests četras dienas nedēļā tam veltīt 12-13 stundas (+ 4 līdz 6 h piektdienā), kā rezultātā aizlaid pa pieskari savas studijas un piemirsti gandrīz visu to draugu vārdus, kuri nenāk no kolēģu vidus. Protams, es neesmu šajās 12-13 stundās pārstrādājusies. Toties esmu permanenti sanīkusi un īgna A nafig?
Jo tā nu tas vienādiņ ir, ka pat vismīļākais darbs zaudē savu burvību, ja tu esi spiests četras dienas nedēļā tam veltīt 12-13 stundas (+ 4 līdz 6 h piektdienā), kā rezultātā aizlaid pa pieskari savas studijas un piemirsti gandrīz visu to draugu vārdus, kuri nenāk no kolēģu vidus. Protams, es neesmu šajās 12-13 stundās pārstrādājusies. Toties esmu permanenti sanīkusi un īgna A nafig?
Starp citu - es vēl saprastu (varbūt ne attaisnotu!), ja no manis tiktu pieprasīts visas šīs stundas kā bitītes-skudriņas hibrīdam rosīties un vairot IKP vai HVZ. Bet no manis prasa tikai, lai es visu šo laiku esmu postenī un - izrietoši - ienīstu pasauli.