![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Avotos šodien piektvakars iezvanījies pavisam agri, saulei vēl gandrīz zenītā esot.
Vēl pirms stundām trim, kad sēdēju vietējā frizētavā uz dīvāniņa un, gaidīdama kad meistarīte atbrīvosies, šķirstīju 2013. gada žurnālu "Klubs", pavērās durvis, iebāzās kāda dzīves apbružāta fizionomija un ārkārtīgi pieklājīgi apjautājās, vai nevaru izpalīdzēt ar vienu eiro.
Lūgumam atteicu (varbūt pat būtu apžēlojusies, bet man nudien makā nekas no skaidrās naudas monētām nemētājās, un bija pamatotas bažas, ka atlikuma no piecīša vīriņam nebūs), tautudēls nozuda, un frizierīte ieteica, lai savu somiņu pārceļu uz plaukta pie spoguļa - tālāk no durvīm, drošs paliek drošs.
Tik tikko biju savā piemājas bodītē atjaunot dienišķās pārtikas devas, un, kamēr liku pirkumus uz letes, pie kases pieskrēja iepriekšējam ļoti līdzīgs vīriņš un kasierei lūdzoši jautāja:
- Madam, a pivka do zavtra ņe dadjite?
Kasiere papurināja galvu un turpināja skenēt manu vakariņu sastāvdaļu svītrkodus.
- Ņikak, ņikak ņeļzja?
- Ņet, Koļa, na etot raz - ņikak.
Koļa izgrūda kaut ko vidēju starp smagas vilšanās nopūtu un ievainota zvēra rēcienu, apsviedās un izskrēja no veikala. Droši vien palūgt eiro kādam garāmgājējam. Un pēc tam vēl kādam.
- Traki ir ar viņiem, - man teica kasiere. - Ap desmitiem vakarā, tad visspār ņemas kā dulli, rāpo uz ceļiem, lūdzas, draud, spārda durvis, kad slēdzam ciet... Bet vajag jau pa labam, kā nekā tepat vien visi dzīvojam.
Vēl pirms stundām trim, kad sēdēju vietējā frizētavā uz dīvāniņa un, gaidīdama kad meistarīte atbrīvosies, šķirstīju 2013. gada žurnālu "Klubs", pavērās durvis, iebāzās kāda dzīves apbružāta fizionomija un ārkārtīgi pieklājīgi apjautājās, vai nevaru izpalīdzēt ar vienu eiro.
Lūgumam atteicu (varbūt pat būtu apžēlojusies, bet man nudien makā nekas no skaidrās naudas monētām nemētājās, un bija pamatotas bažas, ka atlikuma no piecīša vīriņam nebūs), tautudēls nozuda, un frizierīte ieteica, lai savu somiņu pārceļu uz plaukta pie spoguļa - tālāk no durvīm, drošs paliek drošs.
Tik tikko biju savā piemājas bodītē atjaunot dienišķās pārtikas devas, un, kamēr liku pirkumus uz letes, pie kases pieskrēja iepriekšējam ļoti līdzīgs vīriņš un kasierei lūdzoši jautāja:
- Madam, a pivka do zavtra ņe dadjite?
Kasiere papurināja galvu un turpināja skenēt manu vakariņu sastāvdaļu svītrkodus.
- Ņikak, ņikak ņeļzja?
- Ņet, Koļa, na etot raz - ņikak.
Koļa izgrūda kaut ko vidēju starp smagas vilšanās nopūtu un ievainota zvēra rēcienu, apsviedās un izskrēja no veikala. Droši vien palūgt eiro kādam garāmgājējam. Un pēc tam vēl kādam.
- Traki ir ar viņiem, - man teica kasiere. - Ap desmitiem vakarā, tad visspār ņemas kā dulli, rāpo uz ceļiem, lūdzas, draud, spārda durvis, kad slēdzam ciet... Bet vajag jau pa labam, kā nekā tepat vien visi dzīvojam.