Kurvjzieža kontemplācijas

Kad biju pusaudzis, mūsu ģimenei bija Dobermanis, kuram arī sākumā neļāvām līst gultā/dīvānā, kurā visi vakarā skatījāmies televizoru, bet viņš nosēdās blakus un smuki sēdēja, pēc desmit minūtēm ielika gultā vienu ķepu, un tā sēdēja vēl kādas desmit minūtes, tad otru ķepu. Komiskākais bija, ka vēl pēc kāda laika viņš iesvempās ar visu rumpi gultā, bet pēdējo kāju vēl atstāja ārā pie zemes, un tādā jocīgā pozā viņš pavadīja vēl kādu laiku līdz ievilka pēdējo kāju.