Kurvjzieža kontemplācijas

Vasarām jābūt citādām.
Es nepamanīju, kurā brīdī manas vasaras sagāja sviestā un kļuva rāmas un iepelējšas.
Vasarās ir vajadzīgas kaislības un piedzīvojumi.
Vismaz eksāmeni, ja nekā labāka nav, bet tad tādi pamatīgi, uz dzīvību un nāvi, ar zubrīšanos līdz izsīkumam, negulētām naktīm un tablešu rīšanu, iesoļošanu auditorijā skaistai, drosmīgai un gandrīz bezsamaņā, eksaminatoru pilnīgu kapitulāciju un triumfālām dejām uz bāra letes līdz nākamajai rītausmai.
Vai ceļojumi, bet tad tik bez rezervētām viesnīcām, ar nakšņošanu klosteros un govju ganībās, ar stopēšanu, apmaldīšanos, ar bēgšanu caur kafejnīcas virtuvi no uzmācīga tēvaiņa, kurš apgalvo, ka grib tevi precēt & pirms tam viesnīcas numuriņā nodrāzties.
Nu, vai kāda neprātīga mīlas drāma kā, vecās, klišejainās filmās, un viņš mīl mani, bet es mīlu citu, un bučojamies lietū, skropstu tuša tek pa visu pagastu, fonā skan Mālers vai Rahmaņinovs.
Kur viņas visas pazuda, tās īstās vasaras? Kāpēc tagad ir kaut kāda pliekana ķēpa?