Kurvjzieža kontemplācijas

Mana datora nobrukušais taimkods rāda jau nākamo dienu, akurāt to dienu, kad es atkal skaitīšos kļuvusi vecāka, un kārtējo reizi nesekmīgi apņemšos kādreiz izaugt par šarmantu, gudru asprātīgu un stilīgu dāmu, kura nepiespiesti flirtē un joko, un visiem, nu, labi, daudziem, patīk, un tad gan es atkal rīkošu viesības, klāšu galdu ar saviem skaistajiem Kuzņecova traukiem, un mēs visi līdz rītausmai dzersim, smiesimies, būsim mazliet ciniski, iesim ārā pīpēt, aprunāsim paziņas un mērīsimies erudīcijas krāniņiem (es labprāt eifēmismu lietojumā būtu dženderneitrāla, tomēr mērīties sievišķajiem orgāniem ir dikti sarežģīti, es pat nezinu, kā to dara, bet tā noteikti nav nekāda viesību spēle), un viesi atkritīs gulēt uz mīkstajām mēbelēm, apsegušies ar mājdzīvnieku nospalvotiem plediem, un izlietne būs leģitīmi pārpildīta traukiem, un jā, nu, būs tak tā dzīve vienreiz tāda, kādai tai jābūt!

Un šodien es impulsīvi-kompulsīvi nopirku kleitu, kuru droši vien nevarēju atļauties, bet viņa bija tik stilīga, ka es biju gatava parādu verdzībai, un tad ar kleitu somiņā es skrēju klausīties akustiskos prozas lasījumus (manā dzīvē pēdējā laikā ir ļoti daudz akustiskas prozas), un atklāju, ka esmu pazaudējusi vienu no pūcīšu auskariem, jo stilīga kleita un skaisti auskari - tad nu būtu par daudz laimes vienas sievietes mūžam. Mazliet pabēdājos un nolēmu atlikušo kādreiz aiznest pie juveliera, lai pārtaisa kulonā.

Ir pavasaris, un ir pilnmēness, un uz naktsgaldiņa vīst mimoza.
Avotu iela izskatās pēc upes gultnes, jo tā kādreiz esot bijusi upes gultne. Upi sauca par Speķupīti. Tā nu es dzīvoju Speķupītes krastā. Iespējams, tas daudz ko izskaidro. Jāatsāk taču skriet un vingrināt vēderpresi.

Ā, un vēl tikko konstatēju, ka man sākuši garšot Sicīlijas vīni ar saldeno rozīņu pēcgaršu. Ceru, ka nākamā stadija nav babulis, kas sūc krējuma liķierus vai ko tamlīdzīgu...