Kurvjzieža kontemplācijas

Jau trešo dienu mēģinu saņemties: a) izmēzt virtuvi; b) pārstādīt puķes; c) uzinstalēt jauno rūteri.
Bet vieglāk arvien izrādās noburkšķēt, ka man sāp kakls, un palīst zem segas ar grāmatu, karstu tēju un lielu glāzi melnā balzama.

Nu, re! Puķes pārstādītas, dzīvnieki izķemmēti. Varu sajusties gandrīz kā "Straumēnu" saimniece.

Jautri pavērot katra lopiņa reakciju uz ķemmēšanu. Ričmonds tās laikā veras manī ar pielūgsmes pilnām acīm. "Jā! Jā! Dari man vēl tā! Tas ir tik īpašs tuvības brīdis..." Emīlijai arī process sākotnēji tīri labi patīk, viņa murrā un ritinās, bet tad viņai apnīk un viņa sāk kost ķemmē. Šarlote savukārt ķemmēšanos necieš, un viņa brēc tā, it kā viņai dīrātu nost ādu.

Ā, un vēl gribēju pajautāt visiem botāniķiem un agronomiem - ja citus nosacītos subtropu augus, piem., mirtes un hibiskus aplej ar citrusiem domātu mēslojumu, tas viņiem nevar nākt par sliktu? Savvaļā taču viņi it kā aug tuvu blakus, vismaz tā esmu vērojusi...

Nolēmu atputekļot dažus kvadrātmetrus, izvilku no aizskapijas ļoti noutējušu putekļusūcēju, saliku to kopā, ņemdama vērā visus lego klucīšu principus, ieštepselēju, ieslēdzu,... nekas nenotika. Pagriezos, lai aizietu līdz kontaktligzdai un pārbaudītu, vai neesmu pārāk sekli iespraudusi vadu rozetē, un sūcējs pēkšņos dzīvīguma uzplūdos ierēcās un gandrīz norāva man brunčus. Sāku apsūkt tuvāko apkārtni, sūcējs pēc divām minūtēm apvainojās un apklusa.
Droši vien neesmu kaut ko pareizi saskrūvējusi kopā, nodomāju. Kaut kas nehermetizējas. Spiedieni, vakuumi, un tā. Jāaiziet jāpaskatās youtubē salikšanas paraugdemonstrējums. Nocēlu aparātam virsējo daļu, to ar slēdzi, atstutēju uz ūdens spannīša un gāju pie datora.

Seksīgais jaunietis youtubē vēl nebija ticis galā ar visu putekļusūcēja labo īpašību uzskaitījumu un ķēries pie demonstrējumiem, kad gaitenī atskanēja rēciens un sprauslājiens. Putekļusūcēja virsdaļa bija sākusi darboties un līksmi pūta gaisā fontānus no ūdensspannīša.

Tātad hermētisms nebūs pie vainas, es secināju. Un pārspraudu vadu citā rozetē.
Tagad esmu 10 minūtes darbojusies bez ekscesiem, un nudien nezinu, vai man jāaicina uz mājām:
a) eksorcists;
b) elektriķis;
c) jāstiepj sūcējs uz servisu?

Zīmīgi, ka tie cilvēki, kuri brēc, ka pagājušā gada vasara bija ekstrēmi karsta, gandrīz visi ir aizmirsuši, ka pagājušovasar bija jūlija aukstuma rekordi - atcerieties, lūdzu, Dziesmusvētku gājienu, kura dalībniekiem spelgojošs ziemelis rāva nost ne tikai vainagus un hūtes, bet arī vimpeļus un pūtēju taures no rokām. Un, kas attiecas uz rekordu pārsišanu - dzīvoju šajā teritorijā jau vairāk nekā 40 gadus, un, ticiet, vai nē, kopš manas agrās bērnības, ir bijis ļoti maz tādu mēnešu, kuros kādā datumā nebūtu labots siltuma vai aukstuma rekords. To sauc par maritīmo jeb piejūras klimatu. Tas ir mūsu un mūsu senču lāsts un svētība, kā nu uz to paskatās. Palasot senu periodiku un latviešu literatūras klasiķus, kļūst skaidrs, ka arī pirms simts un divsimt gadiem še ik gadu, ik vasaru, ik pavasari, ik ziemu, ik rudeni skanējušas vaimanas, ka "šitādu laiku nav piedzīvojuši pat sirmākie no sirmgalvjiem". Un mēs esam mantojuši gan selektīvo atmiņu (tā gan kopīga iezīme visai cilvēcei, ne tikai nabaga baltiešiem), gan strauji mainīgus laikapstākļus.
Un es priecājos un mazliet brīnos par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem katrs mēnesis nāk kā pārteigums. Jo pašai man klimats ir pārāk nozīmīgs, lai es aizmirstu savas izjūtas tā sakarā, es tās fiksēju. Un nē, kopš 1970. gadu beigām mums nav bijis nevienā gadā un nevienā gadalaikā konsekventu laikapstākļu, kuri neizsauktu brīnīšanos, šausmināšanos un tenkas par tuvo pasaules galu. Atbildu par saviem vārdiem.



(Novērojumi rādot, ka pēdējo gadu laikā notiek, iespējams, ļoti lēnīga sasilšana šajā teritorijā. Bet mēs indiviuāli to nevaram izjust.)

Ir pietuvojušies tie vakari, kad saule riet aiz Vecās Ģertrūdes, un neogotika izgaismojas zili sarkanos padebešos krāšņa un varena.

Jūs jau zinājāt, vai ne, ka Ģertrūdes un Avotu stūris ir vienīgais Rīgā ārpus Vecrīgas, no kura var vienlaikus redzēt divas baznīcas, perpendikulāri novietotas. Divas neogotikas - Ģertrūde un Pāvils. Droši vien, ja tur pietiekami ilgi pastāv, tajās baznīcu krustcelēs, tad garīguma stari, kuri pār tevi un caur tevi krustojas, padara tevi par krietnāku kristieti. Vai arī par šaubīgu luterāni, ej nu sazini.