Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar bija brīnišķīgs mirklis, kad ap septiņiem vakarā, grozīdama prātā visādas viltīgas franču teikumu konstrukcijas, gāju cauri Esplanādei māju virzienā un spontāni nolēmu izdzert kafijas tasi "Salā" - tajā, kas pie Katedrāles.
Apsēdos āra terasē. Pūta stiprs, silts vējš. Smaržoja vīstošas lapas un kafija. Uz galdiņiem dzidrajā, slīpajā rudens vakara pirmssaulrieta gaismā asinssarkani lāsmoja begonijas podiņos. Pasaule bija tik intensīvi jutekliski skaista kā ļoti reti kad. Un es pati - tik intensīvi jutekliski laimīga kā reti kad.

Jau divas reizes nedēļas laikā man uz ielas ir pabraucis garām motocikls (nepaguvu piefiksēt, vai viens un tas pats, tātad teorētiski iespējami divi) ar normālu izpūtēju, kurš nerada atbaidošu un pretīgu troksni.
Sāku atgūt nedaudz cieņas pret cilvēku sugu.