Kurvjzieža kontemplācijas

Nesaprotu (un droši vien jāatzīst - šīs nesapratnes dēļ klusībā nosodu) cilvēkus, kuri pie katras ziņas par garo distanču skriešanu - piem., Igaunijas prezidentes veiksmīgā pusmaratona - steidz žultaini ievemt iekomentēt kaut ko par skriešanas kaitīgumu.
Tās ir bailes tikt nosodītam par savu tizlumu nesportiskumu? Neviena nelūgta taisnošanās, ka "es negribu zināt par tiem, kuri skrien, jo es neskrienu, un es neskrienu nevis tāpēc, ka slinkums, bet tāpēc, ka kaitīgi, un katra ziņa par tiem, kuri skrien, man šķiet uzbrukums un centiens mani vardarbīgi izgrūst uz pusmaratona, nē, maratona trases, kur es noteikti, asinis vemdams, nosprāgšu, jā, to jūs, maitas, visi gribat, jau sākot no bērnības, no brutālā fizenes učuka, kurš ieņirdza par visiem, kuri krosā vilkās pēdējie..."?

Kaut kas tāds, jā?