Kurvjzieža kontemplācijas

Taurenis ir pazudis.
Es, protams, domāšu, ka viņš ir piecēlies lidus, izstaipījis spārnus, ātri un veiksmīgi sameklējis atvērto logu un devies pa to ārā - pie saules, puķēm un citiem taureņiem.
Es tā domāšu, līdz nebūšu izslaucījusi no kādas skapjapakšas viņa sabirzušos spārnus.

Mums abiem ar seru R šīrīta pastaiga ilga četrarpus stundas. Pēc maniem aprēķiniem - nogājām kādus 17 km, varbūt drusku vairāk. Atļaušos aizrādīt, ka pastaiga ar seru R pat diezgan lēnā tempā prasa daudz spēka, jo viņu ir grūti nostūrēt, tur jāsasprindzina visa ķermeņa augšdaļa, un emocionālākos brīžos es vienmēr jūtos mazlietiņ kā uz ūdensslēpēm.
Šā vai tā - atgriezāmies mājās caur Ziedoņdārzu. Biju pārliecināta, ka sunītis ir piekusis, jo gāja visnotaļ valdāmā tempā.
Pie suņu pastaigu laukuma viņš sāka uzstājīgi lūgties, lai palaižu paskraidīt.
- Tas nevar būt nopietni, - es nodomāju un, vārtiņus rūpīgi aizvērusi, atāķēju pavadu.
Tas zvērs metās auļos, sperdams gaisā smiltis, ieskrējienā lēca uz caurulēm, kas domātas līšanai - t.i., apmēram pusotra metra augstumā -, jo parastās barjeras nav viņa cienīgs izaicinājums, izrāva no zemes koka sakni un gribēja mani pierunāt drusku padzīties viņam pakaļ.

Kur viņi ņem enerģiju?

Tikko "Zaļajā zemē" pārlasīju vietu, kur Brīviņu saimnieks vasaras laikā pabrauc ragavās ar saviem meļņiem garām Rijniekam, kurš zīmējas ar tamborratiem.

Upīts zirgu sacīkstes apraksta labāk nekā Ābele "Dunā", tur nu nekā nevar padarīt.