Kurvjzieža kontemplācijas

Mana dzīve šobrīd ir ļoti piesātināta ar visu, ko mīlu, un es patiešām būtu ļoti laimīga, ja nebūtu tik ļoti nogurusi.
Bet ir labi, jā.

Gads, kad Latvijā visagrāk uzziedējušas liepas. Nākamajām paaudzēm varēsim stāstīt, ka esam to piedzīvojuši.

Esmu nodzīvojusi gana ilgi, lai moralizējošas kundzītes tēls man piedienētos jo labi. Un, ja es reiz gribētu ko sludināt par seksuālo attiecību ētiku (pagaidām negribu), tad Bauslis Visupirmais būtu:

nerunājiet sliktu par cilvēkiem, ar kuriem guļat.
Un arī par tiem, ar kuriem kaut reizi esat gulējuši - protams, ja tā nav bijusi izvarošana, vai kāda uz tās robežas balansējoša piespiešana.
Ja cienāt savu ķermeni, tad cieniet arī to, ar kuru tajā dalāties.
Bet ar cilvēkiem, kurus necienāt, vai nepazīstat pietiekami labi, lai saprastu, vai viņi cieņu pelnījuši, vienkārši nevajag gulēt.

Tas dara dzīvi daudz skaistāku un vienkāršāku, goda vārds, esmu pārbaudījusi.

Ja nu kas man izteikti riebjas tajos cibas kvaziideoloģiskajos cepienos - tā ir idiotiskā maniere patvaļīgi pozicionēt un preventīvi nolamāt iespējamos oponentus, pirms viņi paši vēl paspējuši izdvest kaut zilbi.

Un vēl kas - lai kāda arī nebūtu mana politiskā/reliģiskā/ētiskā utt. pārliecība, visvairāk mani šausminātu iespēja, ka kāds to aizstāvēs tādā retoriskā manierē, kādu cibā pārstāv Jebalaitung vai Gnidrologs.

Man nav krekliņa ar saukli uz krūtīm, bet apsveru iespēju tādu pasūtīt.
Šobrīd mani savaldzinājuši divi uzraksti.

"I told my psychotherapist about you" (jāvelk, ejot uz randiņiem)

un

"Born to philosophise, forced to work" (jāvelk, ejot uz darbu)