Kurvjzieža kontemplācijas

Absolūti destruktīva diena. Diena, kad birojā noplīst vienīgais atlikušais līdz šim funkcionējušais printeris, salūst ārdurvju slēdzene, kolēģis vicina atlūgumu, sisadmins un saimniecības pārzinis ir komandējumā, zūd apdrošināti priekšmeti, kolēģe izmežģa potīti un kaut kur, iespējams, kāda planēta sadrūp daudzās, sīkās druskās, no kurām katra var sašķaidīt Zemi.

Protams, ir ļoti forši realizēties kā amatierpsihoterapeitei. Uzklausīt, analizēt, dot vērtīgus un nevērtīgus padomus, trāpīgi un netrāpīgi verbalizēt visu, ko atpazīstu, krāšņot ar metaforām un empīriku, palīdzēt atrast risinājumus utt. Bet, kad pēc stundas tā visa klausules otrā galā atskanēja: "Vai cik jauki, ka uzklausīji, beidzot jūtos kā cilvēks, bet nu gan man jāskrien!", es neizturēju un iebrēcos:
- Un kur jautājumi par manu dzīvi, manu mīlestību, manu darbu, manu ģimeni, studijām, slimībām un mājdzīvniekiem, ko?!

Abas paķiķinājām un norunājām vēl pusstundu.
Bet ar tiem, kuriem nevar tā uzbrēkt un pēc tam pasmieties, saites kļūst plānākas, jā.