Kurvjzieža kontemplācijas

Nāk skapja durvis kokgriezumiem veciem,
Nāk spīļu arkls platiem koka pleciem,
Un garām žūžū līgani un mīksti
Iet šūpulis ar baltu šūpuļlīksti,
No lietaskoka labi darināti
Iet garām bendes kluči, pletņu kāti,
Un reizēm redzu Spartakus un Kristus
Pie labiem lietaskokiem krustā sistus.

/I.Z./

Šifrēju vienu no daudzajam dzīvesstāstu intervijām un skurinos.
Cilvēka dabas krāšņums visskaidrāk atklājies pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Latvijas laukos.
Naids ir mūsu ideoloģija. Ne komunisms, ne nacisms, ne patriotisms. Tikai naids.
Nodot nāvē savus kaimiņus un klasesbiedrus, nosūdzēt vienus vienai varai, citus - nākamajai.
Aiziet pie vācu šucmaņa un pateikt, ka kaimiņa dēls bija uz pusgadu iestājies komjaunatnē - lai viņu nošauj.
Aiziet pie krievu komandiera un pateikt, ka klasesbiedrs trīs mēnešus bija aizsargs, un viņa brūte arī - lai izsūta abus uz Sibīriju.
Nosūdzēt, nodot nāvei ar paštaisnu mirdzumu acīs, ar cildenā varoņa apmetni uz pleciem.