Kurvjzieža kontemplācijas

Nu, un kā lai es tagad uzzinu - kas Lūcijai Zamaičai tur bija ar Jūliju Lāci? Bija ar' sarakstījušies, vai tikai tāpat vien padzīvoja kopā? Vai vispār pat nedzīvoja kopā, tikvien kā uz randiņiem paskraidīja? Vai pat tie nekādi randiņi nebija, tikai draudzīgi padzēra kafiju, parunājās par literatūru un politiku un izklīda pa mājām, pat nepabučojušies?
Uz soliņiem sēdošās tantītes visas apmirušas, bet rakstu avoti saka katrs kaut ko citu.

"Pirmo pretpornogrāfijas kampaņu starpkaru Latvijā producēja "J[aunākās]Z[iņas]" 1925. gadā tāpēc, ka avīzes "Rīgas Ziņas" redaktors Arturs Tupiņš publicēja "bezkaunīgo" Lūcijas Zamaičas rakstu par "JZ" kultūras nodaļas vadītāju Arturu Bērziņu. "JZ" Tupiņu iesūdzēja tiesā par frāzi, kas šodien, visticamāk, neizraisītu emocijas – "Drukājos visos žurnālos un laikrakstos, kur nododu manuskriptus, izņemot "JZ", kuru literāriskās nodaļas vadītājs Arturs Bērziņš vairāk nekā gadu nēsā manas dzejas krūšu kabatā uz pašas sirds, lai gan viņam ir jau otrā sieva, kurai pienāktos šī vieta". Ļoti interesanta ir "bezkaunīgās" frāzes tālākā metamorfoze. Jau 1926. gadā žurnāls "Aizkulises" to pārfrāzēja kā sensacionālo prāvu "par to "sirdi bikšu kabatā"", savukārt žurnālists Oļģerts Liepiņš 1982. gadā izdotajās atmiņās šo faktu atspoguļoja tik sagrozīti, ka tajā fiksēja nevis īstenību, bet izpratni par šīs prāvas būtību, kas bija saglabājusies viņa atmiņā: "Kādā feļetonā bija frāze par jēlām olām, kas Artūram Bērziņam esot ieliktas bikšu kabatā. Iejaucās dzejniece Lūcija Zamaiča un sagrozīja šo teikumu uz pornogrāfisku pusi." 1925. gada 5. maijā Rīgas apgabaltiesa Tupiņu un Zamaiču katru notiesāja ar 100 latiem vai 1 mēnesi arestā (rakstniece tobrīd jau atradās ilgākā ceļojumā Francijā)."

(Ineta Lipša/ Latvijas Avīze 2006. pirmdiena 17. aprīlis)

Nāksies uz īsu mirkli pievērsties Kirkegoram.
Es viņu nekad neesmu mīlējusi. Nemaz.