Kurvjzieža kontemplācijas

Tiešām joki par tēmu "kad grābstās, tad šīs sūdzas par harasmentu, kad negrābstās - apvainojas un sauc par einuhu, ak, mēs nabaga, nabaga vīrieši!" kādam vēl pēdējo 100 gadu laikā liekas smieklīgi, un ir ilūzija, ka kaut ko šīs sērijas vēl var pateikt kaut cik svaigi, nevis bezcerīgi nožļembāti?

Reiz, kādā no manām iepriekšējām darbavietām (visai solīda, es pat teiktu - nūģiska iestāde) sanāca līdz vēlam vakaram aizsēdēties divatā ar vīrieškārtas kolēģi, lai pabeigtu iekavētu un steidzamu darbu. Beigu cēlienā, gaidot, kamēr izdrukāsies visi vajadzīgie dokumenti, dzērām tēju ar balzamu no nodaļas krājumiem un pļāpājām - gan par darbu, gan visādus sadzīviskus niekus. Sēdējām cieši blakus, lai varētu skatīties vienā monitorā, viņš bija nedaudz pārliecies man pāri.
Brīdī, kad klusuma pauuze šķita nedaudz ievilkusies, pēkšņi pamanīju, ka viņš neuzkrītoši pogā vaļā manu blūzīti. Vairākas sekundes šo nodarbi vēroju absolūti depersonalizēti.
Kad ar spiedzienu pielēcu kājās un sadevu viņam pa nagiem, viņš, atšķirībā no manis, nebūt neizskatījās pārsteigts.

- Es Tikai Negribēju. - Viņš uzsvērti nopietni paskaidroja. - Lai Tu Nodomā. Ka es tevi Neuzskatu. Par Pievilcīgu Sievieti. Un Apvainojies.

- Paldies, tagad es zinu, ka uzskati, - atbildēju, sakārtodama apģērbu un apsēzdamās nedaudz tālāk. - Nevajag turpināt, pabeigsim darbu.

Darbu mēs tovakar pabeidzām bez īpašas neveiklības, attiecības saglabājās visnotaļ draudzīgas, kamēr vien tur strādāju.

Un, jā, man nudien nebija pamata uz viņu apvainoties. Nav joprojām.