Kurvjzieža kontemplācijas

Kauns pār manu sirmo galvu, bet tikai tagad atklāju Vojceha Hasa filmas.
(Atceros, ka manā bērnībā avīzē "Rīgas kinoekrāni" diezgan bieži vīdēja "Saragosā atrastais rokraksts", bet man nez kādēļ tas nešķita nekas iekārojams. Varbūt labi, ka tā.)

Kreisā mirte turpina ziedēt (jau trešo mēnesi no vietas), ir pat vēl daži pumpuri, kuri izskatas ceroši izplaukt divās turpmākajās nedēļās.
Olīvkoks izrāda neizprotamu nīgrumu un ikreiz, kad ieeju istabā, demonstratīvi nosviež lapu. Vai divas. Sāku domāt, vai viņš negrib lielāku podu?
Vecajai dracēnai, kurai nogriezu pušķi (vienu no trim), uz nogrieztā stumbeņa nekas pušķīgs nav izdzinies. Apsmidzināju ar pretpelējuma zālēm, jo izskatījās aizdomīgi. Nogrieztais pušķis ieaudzies labi, izskatās, ka pārziemos un sazels trekns un laimīgs. Nogriezto stibu (to gabalu, kas bija palicis starp apsakņojamo pušķi un podā atstāto) biju atdevusi Ričmondam spēlēties, pēc tam iespraudu Stefanotes podā kā balstu, pie kura atsiet stīgas. Pagājušonedēļ pamanīju, ka šis sāk augšgalā dzīt zaļus pumpurus. Izrāvu no Stefanotes poda un iespraudu dzimtajā dracēnas podā - blakus mātei. Redzēs, vai ieaugsies. Ja tiešām zaļos pēc visām šīm piesmiešanām, būs pelnījis manu visdziļāko cieņu.
Jauunā dracēna atkal saķērusi kaut kādus kaitēkļus. Viņai pašai tie neko nekaitē, bet diemžēl viņa ar tiem inficē blakus stāvošo lauru. Nāksies atkal izolēt dzīvniekus un ķerties pie ķīmiskajiem ieročiem.
Sukulenti aplaudē apkures sezonas sākumam, bet es ar šausmām domāju par subtropiešiem. Droši vien pēc nedēļas vai divām būs jāatsāk aukstuma kūres un intensīvi jārasina - vispirms divreiz nedēļā, tad ik pārdienu, un visbeidzot - katru dienu. Bet tā jau būs botāniķes ziema.