Kurvjzieža kontemplācijas

Lasu Ikstenas "Mātes pienu" un izkunkstu lamuvārdu ikreiz, kad viņa olšūnu sauc par olnīcu. To viņa dara bieži un neglābjami konsekventi. Tātad stulbums, nevis nejauša pārrakstīšanās.
Jau pēc pirmās reizes apskatījos, kas ir redaktors. Sajutos nepatīkami pārsteigta. Nu, labi, rakstniecei te mākslinieciskā iz(k)laidība, bet viņš, kur viņš ir skatījies?
Iespējams, tā ir kāda mana īpašā obsesija, taču šādas nesekmīga pamatskolnieka muļķības man ļoti traucē uztvert tekstu. Jo, nu, kamon, liecieties mierā, kā lai es noticu, ka galvenā varone ir ginekoloģe, ja man no lappuses lec virsū olnīca olšūnas vietā?!

Iespējams, esmu nomērdējusi badā visus savus penātus un larus, vai vismaz likusi viņiem iegrimt dziļā grūtsirdībā. Tā nu tagad dzīvoju bez svētības, bez cepeškrāsns, bez kārtības. Mani augi vīst, mani dzīvnieki skumst, es pati šņaucu degunu un nevaru saņemties nekam.