Kurvjzieža kontemplācijas

Es patiešām esmu tā pamuļķa beibe, kas, mācoties latīņu valodu, nejauši izsauc velnu un pārdod savu dvēseli pēc visneizdevīgākā kursa.
Nu, neko. Kaut kas jau vēl ir palicis.

Aizsnidzis pavasaris atgādina smagi slimu (vismaz ar tuberkulozi, ja ne vēzi sirgstošu) pusaudzi. Sniegs uz pumpuriem, salnā noļukušas vijolīšu ziedlapiņas izskatās kā pāragri līķa plankumi uz vēl dzīvas miesas. Ienīstu sniegu, ja tas parādās pēc pavasara ekvinokcijas. Vispār - ārpus laikaposma starp Pirmo Adventi un Meteņiem sniegs ir ne tikai nevēlams, bet riebīgs un šausminošs pēkšņa mirstīguma un ļaunu ciešanu atgādinājums.

Nekādi nespēju izdomāt, kā es varētu gaumīgi svinēt urbānas Lieldienas laikā, kad man būs daudz naudas. Pat ar Jāņiem ir vieglāk. Cieti vārītas olas lielos daudzumos tomēr nav nekāds tīkamais ēdiens, mierīgi var konkurēt ar piparkūkām un apkaltušiem vārītiem zirņiem, vai sausu ķimeņsieru. Izdomāt kādu Ļoti Tematisku alternatīvu gaļas grilēšanai un šūpolēm pagaidām arī nesanāk.