Pēc maniem subjektīvajiem vērojumiem rodas iespaids, ka pēdējā laikā - ar to domāju periodu apmēram gada, vai pusotra gada ilgumā - Rīgā tomēr saradies ievērojami vairāk cilvēku, kuri apstājas palīdzēt un izsaukt ātro palīdzību pakritušam cilvēkam, pat ja viņš gandrīz nepārprotami izskatās pēc jēgu pārdzēruša žūpas. Vai narkomāna. Vai bomža.
Un tas ir labi, un pareizi, un tas mani priecē, pat pieņemot iespēju, ka pašai nekad negadīsies pārdzert jēgu un pakrist uz ielas.
Jo es gribu dzīvot sabiedrībā, kura glābj arī tos, kuri paši sevi neglābj un nesaudzē.
Un tas ir labi, un pareizi, un tas mani priecē, pat pieņemot iespēju, ka pašai nekad negadīsies pārdzert jēgu un pakrist uz ielas.
Jo es gribu dzīvot sabiedrībā, kura glābj arī tos, kuri paši sevi neglābj un nesaudzē.